Komunikācijas barjera

Komunikācija – (lat. Communico – padaru kopēju, sasaistu) – informācijas apmaiņa, viens no saskarsmes procesiem. Pēc komunikācijas līdzekļiem izšķir vārdisko (verbālo) komunikāciju (rakstisko un mutisko) un neverbālo (žesti. Mīmika, intonācija u.c. komunikāciju. Pēc komunikāciju tipa tā var būt starp personu, publiskā un masu, komunikāciju līdzekļus vai veidus var arī pielietot pie komunikāciju šķēršļiem, barjerām, tā var būt gan starp personu, gan publiskā, vārdiskā un neverbālā.

Izvairīšanās barjera. Ja cilvēks partneri ir novērtējis kā bīstamu, nelabvēli, ienaidnieku, pats kardinālākais aizsargāšanās līdzeklis ir izvairīšana no kontaktiem. Šajā gadījumā nekāda saskarsme vairs nav iespējama. Uz mēģinājumiem iesākt sarunu cilvēks atbild pēc šablona: "Liec tu mani mierā, kā es tevi lieku mierā!" vai vēl agresīvāk. Studenti pārstāj nākt uz lekcijām pie "ļauna" vai garlaicīga pasniedzēja, padotie cenšas netrāpīties acīs priekšniekam diktatoram. Ja fiziski izvairīties no kontaktiem nav iespējams (dzīvojam vienā dzīvoklī, strādājam vienā kolektīvā), cilvēks dara visu iespējamo, lai izvairītos vismaz no informācijas un tās ietekmes. No malas to ļoti labi var redzēt: cilvēks ir neuzmanīgs, neklausās, neskatās uz partneri, dod priekšroku "mušu skaitīšanai griestos", izmanto jebkuru iespēju, lai ātrāk tiktu no partnera vaļā un izbeigtu sarunu. Šajā variantā izvairīšanās izpaužas kā neuzmanība.

Autoritāte kā komunikatīva barjera. Saskarsmē cilvēks partnerus iedala sev autoritatīvajos un tādos, kuri nav viņam autoritātes. Cilvēks uzticas pirmajiem un ne sevišķi ieklausās otrajos. Uzticēšanās vai neuzticēšanās ir atkarīga nevis no pašas informācijas, bet gan no tās avota, no tā, kas runā. Katram cilvēkam ir savas autoritātes, dažādām dzīves sfērām savas. Bieži mēs cilvēkam ”autoritātes indeksu” piešķiram uz parasto aperceptīvo shēmu pamata: pārākums kādā mums dotajā brīdī svarīgā parametrā, ārējā pievilcība, laba attieksme pret mums. Tikai saprotot, kas un kāds cilvēks konkrētajam partnerim ir autoritāte, mēs varam cerēt uz komunikācijas efektivitāti.

Nesapratne. Pēc satura nesapratne nozīmē to pašu, ko „ne dzirdu, ne redzu”. Dzīvē bieži gadās, ka ne uzreiz mēs varam novērtēt partneri kā nelabvēlīgu, naidīgu vai neautoritatīvu un tāda veidā izsargāties no viņa ietekmes komunikācijā. Nereti potenciāli bīstama vai nepatīkama informācija var nākt arī no cilvēkiem, kuriem mēs kopumā uzticamies, ”savējiem” un pietiekami autoritatīviem. Šajā gadījumā aizsardzības mehānisms ir nesapratne. Nesapratnei vai nesaprašanai var būt, pēc B. Poršņeva domām, četri varianti: fonētiskā, semantiskā, stilistiskā un loģiskā nesapratne.

Fonētiskā nesapratne. Parādās situācijās, kad ar mums runā svešvalodās. Nepilnīga sapratne būs arī tad, ja partneris runā ar stipru akcentu, dialektā, pārāk ātri, neizrunājot noteiktas skaņas. Šajā gadījumā vajadzētu runāt skaidrāk un censties runāt tā, lai partneris jūs var saprast.

Fonētisko barjeru mēs nepieļausim, ja runāsim skaidri, mērenā tempā, pietiekami skaļi, skaidri saliekot akcentus un "nenorijot" vārdu galotnes. Jo sliktāk partneris prot valodu, kurā sarunājas, jo lēnākam jābūt runas tempam. Jo sliktāk sarunu biedrs pārzina sarunu priekšmetu, jo lēnākam jābūt sarunas tempam. Jo mazāk izglītots un vecāks ir mūsu partneris, jo lēnākam jābūt mūsu runas tempam. Visos trīs aprakstītajos gadījumos mums jābruņojas ar pacietību un jābūt gataviem atkārtot mūsu galvenās domas.