Komunikācijas ētika 20 gadsimtā

Komunikācijas ētiku var sadalīt pēc apakšnozarēm: ir žurnālista ētika, sabiedrisko attiecību spaciālista ētika, reklāmas, mārketinga komunikācijas ētika. 20.gadsimtā, Rietumu sabiedrībā ir izstrādāti stingri ētikas kodeksi attiecīgo nozaru pārstāvjiem, jo kļuva skaidrs, ka vieglprātīga attieksme un neētiska rīcība grauj šo nozaru prestižu un tātad, arī nolemj tās finansiālai neveiksmei.

Piemēram, PR jomā ir tādi normatīvi akti, kā Atēnu kodekss, Artura Peidža principi un vēl citi. Piemēram, ja kāda firma – klients like sabiedrisko attiecību aģentūras darbiniekam veikt negodīgu rīcību, tad šim darbiniekam ir jālauž līgums ar klientu, vai arī jāaiziet no PR. Pie mums, “Hill & Knowlton” Latvijas filiāles vadītājs Ralfs Vīlands ir ierosinājis sadarbībā ar pārējiem nozares speciālistiem izstrādāt PR ētikas kodeksu, kurā būtu pārņemtas jau aprobētas normas no ASV un Rietumeiropas. Jaunais ētikas kodekss ļautu labāk izkonkurēt no pašmāju tirgus negodīgus darboņus PR jomā. Taču ētikas kodeksiem nav juridiska spēka, bet juridisku normu, kas regulētu PR sfēru, vismaz pie mums, praktiski nav. Smagākā sankcija, ko var piemērot, ir izslēgt pārkāpēju no asociācijas biedru rindām, bet ne aizliegt viņam profesionālo darbību. Kaut arī dažādos semināros un simpozijos bieži tiek uzsvērts PR nozares ētiskais uzdevums “nodibināt un uzturēt labas komunikatīvas saites starp korporācijas iekšējām struktūrām, un medijiem, uzņēmuma klientiem, valsts un sabiedriskajām institūcijām ārpusē, kas balstās uz godprātīgu informācijas apmaiņu un savstarpēju uzticēšanos”, praksē, vismaz pie mums, PR darbība diemžēl ne vienmēr saskan ar pašu definētajiem augstajiem akadēmiskajiem principiem. Vismaz, cik man līdz šim ir iznācis saskarties ar sabiedrisko attiecību darbiniekiem tepat Rīgā, daudzu viņu attieksme atgādināja pieklājīgu izlocīšanos un smalkus melus. Pie tam tas bija tādās situācijās, kad runa nebija par uzņēmuma komercnoslēpumiem vai cita veida konfidenciālu informāciju. Protams, konfidencialitātes līmenis PR sfērā ir diezgan augsts, taču konfidencialitātei kā tādai nevajadzētu radīt ētiskas problēmas. Jo neizpaust noteikta rakstura informāciju ir labāk, nekā vārds nevietā. Problēmas sākas tad, kad ir objektīvi jāinformē mediji un sabiedrība par uzņēmuma sasniegumiem un arī naveiksmēm.

Praksē tomēr biežāk izveidojas konfrontējošais komunikācijas modelis, kad PR darbinieku un žurnālistu attiecības atgādina savdabīgu sacensību. Sabiedrisko attiecību speciālistu uzdevums ir slēpt uzņēmumam nevēlamu informāciju, žurnālistu uzdevums – to izdibināt. Īpaši tad, ja žurnālists savā darbībā ir pietiekami radošs un agresīvs. Šeit bieži veidojas konflikti, kuri gan no ētikas viedokļa būtu jāuzskata par profesionālu neizbēgamību.

Īpaša komunikatīva un arī ētiska problēma, īpaši pie mums, ir vēlēšanās izvairīties no komunikācijas. Grūtības sarunāt interviju, atbildes “bez komentāriem”, vai “nav laika, aizņemts” rada ne tikai informatīvu vakuumu un komunikatīvo saišu pārrāvumu, bet arī ļoti negatīvu attieksmi kopumā, kā tas ir noticis gadījumā ar Eināra Repšes preses sekretāru Danu Titavu, kurš ar savu augstprātīgo attieksmi ir noskaņojis pret sevi un arī pret valdības vadītāju ļoti daudzus masu mediju pārstāvjus.