Konkrēto dzīves situāciju nozīme cilvēkdrošības apdraudējumu veidošanās ģenēzē

Kriminoloģija lielāko interesi velta psiholoģiskā un juridiskā zinātnē izstrādātam konkrētās dzīves situācijas jēdzienam. Konkrēta dzīves situācija ir noteikts cilvēka dzīves apstākļu kopums, kas tieši ietekmē viņa uzvedību dotajā brīdī. Kriminoloģiskā nozīmē tas ir notikums vai stāvoklis, kurš izsauc nepieciešamību īstenot sabiedriski bīstamu darbību.

Parasti situācija rodas pirms nozieguma, bet var arī pavadīt tā īstenošanu. Cilvēka dzīves apstākļi, no kuriem izriet konkrēta dzīves situācija, ir visai dažādi. Tas var būt salīdzinoši ilgstošs stāvoklis (piemēram, sarežģīti apstākļi ģimenē) vai īslaicīgs notikums (piemēram, konflikts ar huligānu uz ielas), dažādas citu cilvēku rīcības vai sabiedrībā izveidojies stāvoklis.

Situācija var aptvert milzīgas teritorijas vai aprobežoties ar dzīvokli (piemēram, esot sadzīves strīdam). Situācijas ilgums arī ir dažāds: sākot ar dažām sekundēm (notiekot ceļu satiksmes negadījumam) un beidzot ar vairākiem gadiem (konflikti uz greizsirdības vai atriebības pamata) [2; 35. 39.].

Katrā dzīves situācijā jāizšķir objektīvu saturu, kuru nosaka patiesībā notikušie notikumi, un subjektīvu nozīmi, kuru tai piedod subjekts atkarībā no viņa uzskatiem, pieredzes, nosliecēm, rakstura u.c. Situācijas objektīvais saturs un subjektīvā nozīme var krasi atšķirties. Subjektīvais situācijas skaidrojums cieši saistās ar personības motivācijas sfēru un ar to nosakāmiem uzvedības mērķiem.

Situācijas var ne tikai izsaukt pagaidu izmaiņas uzvedībā, bet arī stimulēt personības pārorientēšanos. Pie tādām situācijām var attiecināt emocionāli piesātinātus notikumus, kuri skar personības intereses vai sirdsapziņu. Pie tām attiecina sabiedriskās dusmu izpausmes, nicināšanas, apbrīnošanas un dzīvei bīstamas situācijas, cerību sairšanu vai, otrādi, tādas situācijas, kuras rada ticību laimei u.c.

Cilvēks uzvedas atšķirīgi ikdienišķos apstākļos un ekstremālos, neierastos nosacījumos. Tāpēc, novērtējot viņa darbības, kuras novedušas pie noziedzīga rezultāta, būtu jānoskaidro, vai viņš paredzējis šādu apstākļu sagadīšanos, vai tas noticis viņam negaidīti. Tas nepieciešams, pirmkārt, pareizai personības rakstura izpratnei, viņa morālās un emocionālās noturības noskaidrošanai. Novērtējot nelikumīgas rīcības, būtu arī jāievēro, ka cilvēka uzvedība kā tāda, bet īpaši ekstremālā situācijā, ir ne tik lielā mērā atkarīga no nervu sistēmas īpatnībām, cik ir atkarīga no rakstura īpašībām, pārliecībām, nosliecēm, individuālās pieredzes, pieredzes grūtību pārvarēšanā, sociālo nostādņu un sabiedriskā viedokļa ietekmē [1; 219. 225.].