Konkurence tirgus apstākļos

Joprojām par veiksmīgu tiek uzskatīts uzņēmējs, kas firmu paspējis izveidot un jau pārdot, nevis tie daži stratēģi, kas atklāj arvien jaunus tirgus, eksportējos produkciju vai atklājot pārstāvniecības ārzemēs.

Firmu pārdošana ir likumsakarīga, jo Latvijas tirgus iespējas ir ierobežotas (objektīva ekonomikas problēma), tāpēc gudrs un uzņēmīgs latvietis ar savu smadzeņu potenciālu sāk lūkoties ārpus valsts robežām.

Kas tad ir tirgus? Tirgus ir mehānisms, kas dod iespēju pircējiem un pārdevējiem veikt savstarpējus darījumus. Tas var būt dažāda veida un mēroga, no tradicionālā vietējā līdz pasaules mēroga tirgum.

Parasti izdala trīs galvenos tirgus veidus, kuros valsts, firmas un mājsaimniecības stājas savstarpējās attiecībās:

Tirgus var iedalīt pēc dažādiem kritērijiem, piemēram, arī šādā veidā:

Atkarībā no preču pārdošana vietas veidojas vietējais jeb reģionālais, nacionālais un starptautiskais tirgus. Pagājušā gadsimta pēdējos gadu desmitos sākās tirgus robežu saplūšanas process, kura spilgtākais piemērs ir Eiropas Savienība. Pašlaik tā apvieno 15 Eiropas valstis, kuru sadarbības pamatā ir:

Tirgū konkurē ne tikai preces ražotāji, bet arī tās pārdevēji un pircēji. Ir iespējami gadījumi, kad ražotāju sekmīgais darbs, samazinot preču ražošanas izmaksas, tiek sabojāts, jo preču pārdevēji, gribēdami gūt lielāku peļņu sev, nosaka pārāk lielu uzcenojumu, tā samazinot preces konkurētspēju. Pamatā ir četru veidu konkurences tirgus situācijas: pilnīgā jeb tīrā konkurence, monopols un monopsons, oligopols un oligopsons, monopolistiskā konkurence. Pēdējās trīs situācijas bieži tiek sauktas par nepilnās konkurences situācijām. To, pie kuras no šīm konkurences tirgus situācijām pieder firma, palīdz noteikt būtiski kritēriji:

 firmas iespējas ietekmēt tirgu, nosakot savai produkcijai attiecīgas cenas(jo mazāk firma spēj regulēt tirgu, kurā tā darbojas, jo konkurētspējīgāks ir šis tirgus);

 nosacījumi jaunu firmu iekļūšanai šajā nozarē attiecīgā tirgū;

 ārpuscenas konkurences apjoms(kvalitāte, modelis, krāsu izvēle, preces sastāvs, iesaiņojums, garantijas, utt.);

Pilnīgā konkurence – daudz pircēju un daudz pārdevēju

Piedāvājuma un pieprasījuma likumi iepriekš aprakstītajā formā darbojas tikai pilnīgas konkurences apstākļos. Pilnīgai konkurencei, pēc ekonomistu domām, nepieciešami šādi nosacījumi:

 neviens no pārdevējiem vai pircējiem par tirgu nezin vairāk kā citi;

Šāda situācija ir ļoti reti sastopama. Par pilnīgās konkurences tirgus piemēru tiek uzskatīta vērtspapīru pārdošana biržās, jo:

 tajās ir tik daudz akciju un obligāciju pircēju un pārdevēju, ka (ar dažiem izņēmumiem) neviens indivīds vai cilvēku grupa nevar kontrolēt kādu konkrētu vērtspapīru tirgu;

 visas darbības ar vērtspapīriem tiek reģistrētas, un informācija ir brīvi pieejama plašai publikai;

Tikai specifiskos gadījumos, pārdodot biržās vērtspapīrus, labību, kafiju, naftu, var runāt par pilnīgo konkurenci. Parasti tiek pārdotas līdzīgas preces un pakalpojumi, paskaidrojot, ka tie ir “uzlaboti”, “vislabākie par šo cenu”, “pilnībā atrisinās jūsu problēmu”, utt. Tirgu ar daudziem pārdevējiem, kuri piedāvā līdzīgas, bet ne identiskas preces, ekonomisti sauc par tirgu, kurā ir monopolistiskā konkurence. Konkurence starp pārdevējiem rada zemākas izmaksas un cenas, augstāku produkcijas kvalitāti un labāku klientu apkalpošanu. Toties konkurence starp pircējiem par kādu ražojumu izraisa tā cenas pieaugumu.