Konrāds Ubāns (darbs no pansija piilii)

Anšlavs Eglītis par K. Ubānu savā romānā “Pansija pilī” raksta tā:

Konrāds Ubāns esot runājis tikai par lietām, kas patīk, bet uz jautājumiem kas nepatīk, atbildējis strupi.

Ubāns labprāt klausījās mūzikā, skatījās un rādīja gleznas, bet no tiešām sarunām par mākslu izvairījās, vai arī izlīdzējās ar noslēpumaini īsām, vispārīgām piezīmēm. Kad es uzplijos viņam stingrāk, prašņādams par visādiem glezniecības un krāsu tehnikas noslēpumiem, viņš kļuva vēl vairāk neizdibināms, strupāks un vispārīgāks un ļoti laipni, bet tomēr nepārprotami lika noprast, ka par tik smalkām un cildenām lietām viņš varbūt ielaistos sarunās ar kādu iesvētītu lietpratēju, bet ne jau ar katru neprašu, kāds, piemēram, biju es. Šī savaldītā stāja mani diezgan kaitināja, bet drīz vien es aptvēru, ka tā neizturējās Ubāns vien, tā bija jau ievērību guvušu meistaru stāja.