V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas
8.a klases skolnieces
Beātes Sidras
Referāts ‘Konrāds Ubāns’
2008. gada 6. janvārī
Satura rādītājs:
Titullapa (1)
Satura rādītājs(2)
Biogrāfija(3)
Glezniecība un darbi (4)
Ko Anšlavs Eglītis saka par Ubānu(5)
Secinājumi(6)
Izmantotā literatūra(7)
Attēli (8)
Biogrāfija:
Dzimis 1893.gada 31.decembrī Rīgā, miris 1981.gada 30.augustā Rīgā. Gleznotājs. Mācījies Odesas mākslas skolā (1910), Rīgas Pilsētas mākslas skolā (1911 - 1915), Penzas Mākslas skolā (1915 - 1916). Mākslinieku kopas "Zaļā puķe", "Rīgas mākslinieku grupas" biedrs (1919 - 1939), piedalījies "Sadarba" izstādēs. Izcils ainavists, intīmas noskaņu ainavas meistars, izmalcināts kolorists. Gleznojis arī portretus, klusās dabas, aktus, darbojies grafikā, tēlniecībā, keramikā. Strādājis eļļas tehnikā. Agrīnajos darbos valda formu vienkāršojums, nosacītu krāsu saskaņas, 1920.gadu beigās, 1930.gados izveidojas individuāls stils, kurā dominē interese par plenēra glezniecību, kolorītu, apgaismojumu, niansēta tonalitāte, liriski romantiskas noskaņas. Gleznojis dabā konkrētas vietas, par būtiskāko atzinis tiešu, dzīvu, emocionālu dabas pārdzīvojumu. Iecienītākie ainavu motīvi - Rīgas nomales, Pārdaugava, Koknese, Pērse. Bijis Valsts Mākslas muzeja direktora palīgs (1920 - 1925). Strādājis Latvijas Mākslas akadēmijā (1925 - 1981), profesors (1944).
Anšlavs Eglītis par K. Ubānu savā romānā “Pansija pilī” raksta tā:
“Ubāns bija glīts, kulturāla paskata cilvēks. Vidēja, bet samērīga auguma, vienmēr rūpīgi nokopies, tumšā uzvalkā. Ļoti laipns, vienmēr turēja lūpās tikko viešamu ironisku smīniņu. Viņš bija ļoti savaldīgs, nekad nesteidzās, nekad neiekarsa un neielaidās strīdos. Ja kādreiz tomēr sadusmojās, tad viņa acis drusku nozibsnīja, mazliet piežmiedzās un it kā garlaikodamies viņš sāka izklaidīgi skatīties apkārt. Likās, ka pat savus skatienus viņš vēlējās paturēt pie sevis, jo, galvu piegāzis, mēdza lūkoties it kā līdztekus degunam, reizēm piemiegdams vienu aci. Tad viņš klusībā vēroja priekšmetu krāsas un gaismojumus, jo īsts gleznotājs jau visu pasauli skata tikai kā vielu glezniecībai.” Vakars, kuru mazais Anšlavs pavadīja kopā ar Ubānu pāri, romānā raksturots šādi: “Nekad citreiz neatceros redzējis Ubānu tik atklātu un ārupvērstu. Īpaši strupi, tikai atsevišķus mirkļus izceldams, viņš stāstīja kā sastapis savu jauno sievu, kā iepazinies ar viņu un kā piespiedis sevi apprecēt.”
Konrāds Ubāns esot runājis tikai par lietām, kas patīk, bet uz jautājumiem kas nepatīk, atbildējis strupi.
Ubāns labprāt klausījās mūzikā, skatījās un rādīja gleznas, bet no tiešām sarunām par mākslu izvairījās, vai arī izlīdzējās ar noslēpumaini īsām, vispārīgām piezīmēm. Kad es uzplijos viņam stingrāk, prašņādams par visādiem glezniecības un krāsu tehnikas noslēpumiem, viņš kļuva vēl vairāk neizdibināms, strupāks un vispārīgāks un ļoti laipni, bet tomēr nepārprotami lika noprast, ka par tik smalkām un cildenām lietām viņš varbūt ielaistos sarunās ar kādu iesvētītu lietpratēju, bet ne jau ar katru neprašu, kāds, piemēram, biju es. Šī savaldītā stāja mani diezgan kaitināja, bet drīz vien es aptvēru, ka tā neizturējās Ubāns vien, tā bija jau ievērību guvušu meistaru stāja.” Savukārt par Ubāna jauno sievu un viņu savstarpējo izturēšanos Anšlavs raksta šādi: “Viņa jaunā kundze visu laiku likās mazliet uzbudināta un priecīgi pārsteigta. Pašā jaunības svaigumā, viņa man šķita neparasti glezna un piemīlīga, un viņas pilnīgajām lūpām piemita kaut kas interesanti eksotisks, ko arī mans tēvs sarunās vairākkārt atzīmēja. Jaunais pāris likās stipri iemīlējies, jo tie patstāvīgi viens otru pačubināja un paķircināja, gan darīdami to ar tīšu, drusku ironisku uzsvēršanu, kas man, viesus novērojot, likās ļoti smalki un asprātīgi.”
Izmantotā literatūra;
http://classic.culture.lv/classic//Ubans/default.htm
‘Literatūra 8. klasei’
