Konspekts „Senie laiki
Periodizācija.
Seno laiku vēsturei ir divi posmi.
Antīkā jeb Grieķu Romiešu vēsture.
(. . 13. gs.
Ē.
Helēnisms.
Gadi. gs.
ĢeogrĀfiskĀ vide.
Amatniecība un tirdzniecība.
Kari senajos laikos.
Mierīga līdzāspastāvēšana un dabas bagātību un ražojumu maiņa , politiskā sadarbība.
Veidojoties lielvalstīm par kara cēloņiem kļuva ekonomiskās intereses.
Par izejvielu ieguves vietām.
Par kara laupījumu.
Antīkās pasaules militārisma iemiesojums bija Romas lielvalsts.
Atēnu un spartas salīdzinājums.
Atēnās iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību un lopkopību.
Spartā bija vienlīdzīga sabiedrība.
Spartieši vietējos iedzīvotājus pārvērta par nebrīviem.
Seno laiku vēstures sākumu datē ar pirmo rakstības parādīšanos 4.un 3.gt.p.m.ē. mijā,bet beigas tradicionāli attiecina uz Rietumromas impērijas (antīkās pasaules) bojāeju 476.gadā.
Seno Austrumu civilizācija sāka veidoties 4.un 3.gt.p.m.ē. mijā Tigras un Eifratas upju ielejā (Mezopotāmija jeb Divupe), un Nīlas ielejā(Ēģipte), 2.gt.p.m.ē. Mazāzijā, Krētas salā un Polopinēsas pussalā. To noiets sākās 2.gt.p.m.ē. beigās, bet tām raksturīgo savdabību zaudēja 1.gt.p.m.ē vidū,kad strauji sāka attīstīties antīkā sabiedrība,kurai izdevās pakļaut Senos Austrumus.
Grieķu civilizācija sāka veidoties 2.gt.p.m.ē. un kļuva par pirmo Eiropas augstās kultūras sabiedrību. Tās attīstībā tiek izdalīti vairāki periodi:
Romas vēsture sākās līdz ar pilsētas dibināšanu 753.gadā p.m.ē. Senās Romas vēsturi iedala vairākos posmos:1)valdnieku laikmets no pilsētas dibināšanas līdz 510.g. p.m.ē.;2)Romas republikas laiks no 510.g. līdz 30.g. p.m.ē.;3)Romas impērijas laiks no 30.g. p.m.ē. līdz 476. g. p.m.ē.
Romas impērija 395.gadā tika sadalīta divās daļās Rietumromas impērijā(pastāvēja līdz 476.gadam), un Austrumromas impērijā(beidza pastāvēt tikai 1453.gadā).
Pirmās civilizācijas izauga pirmatnējā vidē, tāpēc to attīstību īpaši spēcīgi ietekmēja dabas, ekoloģiskie un ģeogrāfiskie apstākļi. Vide noteica gan cilvēka iztikas līdzekļu iegūšanas veidu un nodarbošanos ,gan arī zināmā mērā ietekmēja kopdzīves tradīcijas sabiedrībā, pat cilvēka fizisko un psihisko attīstību.
Pirmās civilizācijas veidojās Tuvo Austrumu lielo upju Nīlas, Tigras un Eifratas applūstošajās ielejās. Auglīgo zemi varēja apstrādāt ar vienkāršiem darbarīkiem, un tā deva lielas ražas. Lai laukiem netrūktu mitruma sausajā laikā, izveidoja mākslīgās apūdeņošanas jeb irigācijas sistēmas. Upju ielejās bija maz izejmateriālu. Metālu, koku un akmeni vajadzēja ievest. Pārdot savukārt varēja labību tas sekmēja tirdzniecības attīstību.
Labvēlīgi klimatiskie apstākļi un ģeogrāfiskie apstākļi sabiedrības attīstībai bija arī Vidusjūras austrumu piekrastē, kur izveidojās feniķiešu un sīriešu civilizācijas šajā reģionā bija labvēlīgi apstākļi, lai nodarbotos gan ar zemkopību, gan ar amatniecību un tirdzniecību.
- Microsoft Word 11 KB
- Latviešu
- 5 lapas (1025 vārdi)
- Universitāte
-
