Konstitūcija – jēdziens, saturs un nozīme valsts pārvaldē

Konstitūcija – noteiktu tiesisko normu kopums, kas regulē valstu un organizāciju darbību. Tajā fiksēti politiskās sistēmas dažādo sastāvdaļu savstarpējo attiecību pamatprincipi. Konstitūciju interpretē un tās ievērošanu uzrauga konstitucionālā tiesa.

2. Norādi, kādi ir konstitūciju nosaukumi. Kad ir veidojušās valstu konstitūcijas?

Dažreiz valsts savu konstitūciju nosauc kādā īpašā vārdā. Piemēram, Vācijā konstitūcija ir nosaukta par Pamatlikumu, Latvijā – par Satversmi (vārdu darinājis A. Kronvalds). Sastopami arī gadījumi, kad ar vārdu „konstitūcija” apzīmē citus dokumentus. Piemēram, Latvija Universitātes uzbūves un darbības noteikumi par Latvijas Universitātes Satversmi.

Konstitūcija šī vārda mūsdienu izpratnē radās tikai 1639.gadā, kad tika pieņemti Konektikutas Pamatnoteikumi. 18.gs. beigās savienojoties kolonijām izveidojās ASV. ASV ieguva neatkarību un, sākot ar 1776.gadu, izveidoja un pieņēma vai pilnveidoja līdzšinējos pārvaldes likumus, tāpēc 1787.gadā tika pieņemta ASV konstitūcija. Eiropā pirmā rakstītā konstitūcija tika sastādīta Francijā 1791.gadā, Lielās franču revolūcijas laikā. Pārējās konstitūcijas radās nedaudz vēlāk. Spānijas konstitūcija – 1812.gadā, Francijas harta – 1814.gadā, Portugāles konstitūcija – 1822.gadā, Grieķijas konstitūcija – 1844.gadā, Rumānijas konstitūcija – 1866.gadā, Šveices konstitūcija – 1874.gadā, Japānas konstitūcija – 1889.gadā, Marokas konstitūcija – 1911.gadā, Bulgārijas konstitūcija – 1897.gadā, Latvijas Satversme – 1922.gadā, Itālijas konstitūcija – 1947.gadā, Francijas pamatlikums – 1958.gadā, Spānijas konstitūcija – 1978.gadā.

3. Kādas pazīmes ir līdzīgas un kādas atšķirīgas salīdzinot Latvijas Republikas Satversmi ar citu valstu konstitūcijām.

Vairākums valstu ir pieņēmušas rakstītās konstitūcijas, kurās visai skaidri definēta katras institūcijas loma un nozīme. Tomēr dažās valstīs (piemēram, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē) darbojas t.s. nerakstītās konstitūcijas, kas balstās uz precedentiem un tradīcijām. Šāda risinājuma priekšrocība ir konstitūcijas elastīgums un iespējas to visai brīvi interpretēt un pat mainīt. Savukārt rakstītās konstitūcijas nodrošina lielāku noteiktību, stabilitāti un konstitucionālās garantijas gan atsevišķiem pilsoņiem, gan pilsoņu apvienībām.