Konstitucionālās tiesības
Konstitucionālo tiesību normas , to veidi un īpatnības.
Konstitucionāli tiesiskās attiecības , to subjekti.
Konstitūcijas jēdziens un funkcijas. Konstitūcijas rašanās veidi.
Vēsturē ir pazīstamas arī izcīnītās jeb iekarotās konstitūcijas.
Konstitūcijas tiek klasificētas šādi.
* Pēc valdīšanas formas – republikāniskās un monarhiskās konstitūcijas.
Konstitucionālisma jēdziens , tā satura analīze.
Konstitucionālisma vēsturiskās attīstības galvenie posmi.
Izšķir sekojošas suverenitātes formas.
Pastāv trīs valsts suverenitātes izpausmes veidi.
Tiesību suverenitāte tiesiskā valstī augstākā vara pieder tiesībām.
Tautas nobalsošanas regulējums LR.
Valsts varas dalīšanas princips un šī principa īstenošana LR.
1918.
Latvijas konstitucionālās iekārtas atjaunošana 1990. gada. maija Deklarācija.
Latvijas Republikas Satversmes darbības atjaunošanas galvenie posmi.
Cilvēktiesību struktūra starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos un LR Satversmē.
Pilsonības institūts , tā galvenā satura analīze.
Naturalizācijas institūts , tā subinstitūti.
Naturalizācijas vispārējie noteikumi LR.
Piederības regulējums pie Latvijas pilsonības.
Tiesības naturalizēties ārpus kārtas LR. Naturalizācijas ierobežojumi.
Bērnu pilsonības tiesiskais regulējums.
Latvijas Republikas pilsonības iegūšanas un zaudēšanas veidi.
Uzņemšana pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.
Ārvalstnieku , bezvalstnieku un nepilsoņu tiesiskā statusa reglamentācija Latvijas Republikā.
Vēlēšanu tiesības var iedalīt.
Vēlēšanu tiesību konstitucionālie principi.
Proporcionālā vēlēšanu sistēma un tās galvenās iezīmes.
Vēlēšanu komisiju struktūra Saeimas vēlēšanu laikā.
Iecirkņu komisijas darbojas Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajos termiņos.
Balsu skaitīšana un vēlēšanu iznākuma aprēķināšana Saeimas vēlēšanās.
Tiesību avots ir forma, kurā norma ir ietverta. Tas ir normatīvs akts, ko izdod kompetenta valsts iestāde vai ko pieņēmusi tauta referendumā.
Pastāv objektīvie un juridiskie avoti. Taču konstitucionālo tiesību sakarā ir jārunā konkrēti par juridiskajiem avotiem, un tie ir:
4) konstitucionālās uzraudzības institūciju akti (piemēram, Satversmes tiesas nolēmumi);
Kas attiecas uz starptautiskajiem līgumiem, tad 1994. gada 13. janvāra likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 13. pantā noteikts, ka, ja starptautiskajā līgumā paredzēti citādi noteikumi nekā LR likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi. Līdz ar to starptautiskie līgumi it kā iegūst augstāku spēku, nekā Satversme, kas ir Latvijas Republikas galvenais konstitucionālais avots. Taču Satversmi ir apstiprinājusi Satversmes sapulce, grozījumus tajā var izdarīt tikai Saeima vai tauta referendumā. Arī starptautiskos līgumus apstiprina Saeima. Par šo jautājumu ir daudz diskutēts, taču domājams, ka pareizāk būtu starptautiskos līgumus ierindot aiz Satversmes.
Runājot par konstitucionālo avotu struktūru, kā piemēru var ņemt Satversmi. Tā sastāv no 8 nodaļām: 1) Vispārējie noteikumi (taču to varētu nosaukt arī par preambulu, un tajā ir noformulēti valsts iekārtas pamati); 2) Saeima; 3) Valsts Prezidents; 4) Ministru kabinets; 5) Likumdošana; 6) Tiesas; 7) Valsts kontrole; 8) Cilvēka pamattiesības.
4) likumdošanas, izpildu varas un tiesu varas sistēmu;
Tiesību normu klasifikācija ir normu grupēšana pēc to būtiskajām pazīmēm. Turklāt, klasificēt tiesību normas var dažādi – pēc satura, formas, regulēšanas priekšmeta, izdevēja iestādes u.c.
b) likumpamatoto aktu normas (MK 81.p.kārtībā izdotie Noteikumi);
2) Pēc normu spēkā esamības noteiktā teritorijā konstitucionālo tiesību normas iedalās:
b) vietējās nozīmes jeb šaurāka mēroga darbības normas.
3)Pēc personu loka, uz kurām normas attiecas konstitucionālo tiesību normas iedalās:
5) Pēc tiesību normu nozīmes tiesiskās kārtības nostiprināšanā konstitucionālo tiesību normas iedalās:
b) aizliedzošās normas – nosaka personām pienākumu atturēties no attiecīgā veida darbībām;
c) pilnvarojošās normas – nosaka subjektiem tiesības ar pozitīvu saturu (normas par tiesībām uz izglītību u.c.);
d) tieši regulējošās – attiecas uz konkrētu valsts institūciju vai amatpersonu u.tml.;
Konstitucionālo tiesību normu īpatnības – konstitucionālo tiesību normas struktūra atšķiras no parastās normas struktūras ar to, ka tajā reti kad ir hipotēze un nekad nav sankcijas. Konstitucionālo tiesību normām ir arī īpaša pieņemšanas, grozīšanas un atcelšanas kārtība.
Konstitucionāli tiesiskās attiecības ir tiesisko attiecību grupa, kas rodas uz valsts varas īstenošanas pamata, sakarā ar tās īstenošanu. Tās rodas tiesību normai saskaroties ar īstenību.
1) attiecības starp valstisku vienību un sociālu kopību (valsts un etniska kopība ar savu autonomiju);
3) attiecības starp valstisku vienību un pilsoņu politisku apvienību (valsts un politiskā partija);
Konstitucionāli tiesisko attiecību subjekts ir tiesiskās attiecības dalībnieks, kuram piemīt divas juridiskās īpašības – tiesībspēja un rīcībspēja. Konstitucionāli tiesiskajās attiecībās viena no pusēm vienmēr ir subjekts, kam ir valsts vara.
1) fiziskie jeb individuālie subjekti – indivīds, pilsonis, pilsoņu grupas, deputāti, Valsts Prezidents u.t.t.;
2) kolektīvie subjekti – tauta, nācija, valsts, iestādes, pašvaldības, sabiedriskās un politiskās organizācijas u.t.t.
Konstitucionāli tiesisko attiecību objekts – materiālās un nemateriālās pasaules labumi, kā arī personas darbības, kuru dēļ rodas konkrētā tiesiskā attiecība.
Būtībā tas ir pamatnoteikums, kurš nosaka sabiedrības un valsts pamatattiecības augstākais valsts pamatlikums, likums, kas apveltīts ar augstāko juridisko spēku. Konstitūcija darbojas kā tiesiskās sistēmas stabilizators un regulators.
1) formālais – kad konstitūcija saistās ar noteiktu tekstu, rakstītu dokumentu, kas satur konkrētu informāciju par valsts iekārtu, uzbūvi, valdīšanas formu, valsts institūcijām u.t.t. Šaurākā izpratnē tā ir vienkārši grāmatiņa, kura tiek saukta par konstitūciju, bet plašākā – arī citi teksti, kas satur atbilstoša rakstura informāciju, piem., Saeimas vēlēšanu likums, likums “Par tiesu varu”u.tml.;
