Konstitucionālās tiesības, to normas, veidi, īpatnības un avoti

Kā studiju darba tēmu “Konstitucionālās tiesības, to normas, veidi, avoti un īpatnības, izvēlējos tāpēc, ka šis temats ir pamatā visai konstitucionālo tiesību zinātnei, lai apgūtu visu šo mācību kursu, ir jāzin pamati, un konstitucionālās tiesības ir visu tiesību zinātņu piramīdas virsotnē.

Konstitucionālās tiesības ir pati svarīgākā tiesību nozare modernā valstī.

Konstitucionālo tiesību reglamentācijas priekšmets ir cilvēks, sabiedrība un valsts tiesiskie pamati.

Cilvēku regulators sabiedrībā ir tiesības, to normas(šajā gadījumā konstitucionālās), kas ir cieši saistītas ar šajā sabiedrībā pastāvošajām morāles normām, arī ar attieksmi pret tikumisko un ētisko aspektu. Uz sabiedrisko morāli savu ietekmi atstāj gan pastāvošie sabiedrības dzīves apstākļi, it īpaši ekonomiskie, gan politiskie notikumi, gan dabas katastrofas kā arī masu mediji.

Cilvēku sabiedrībai ir nepieciešamas normas, kas viņus ierobežo, pretējā gadījumā sabiedrībā pastāvētu nedrošība, valdītu nesaimnieciskums, haoss un vardarbība, kas izriet no cilvēku attiecību publiskuma, konfliktu neizbēgamības sadzīvē, cilvēku interešu savtīguma.

Studiju darba galvenie avoti ir juridiskās vārdnīcas, dažāda zinātniskā literatūra, tās konspekti un internets.

Konstitucionālās tiesības un valsts tiesības var uzskatīt par sinonīmiem.

Valsts tiesības tiek uzlūkotas kā plašākas. Pēc satura konstitucionālās tiesības ir šaurākas.

Reglamentē trīs objektu dzīves norises, cilvēka, sabiedrības un valsts dzīves tiesiskos pamatus, tiesiskos pamatprincipus, kā arī pretrunas starp cilvēku un sabiedrību no vienas puses un valsts varu no otras puses.

Cilvēktiesības vienlaikus ir arī konstitucionālo tiesību priekšmets, objekts (dzīvība, brīvība, neaizskaramība).

1. Konstitucionālās tiesības ir atsevišķa valsts tiesību nozare tiesību nozare, kuras uzdevums ir noregulēt personas, sabiedrības, no vienas puses, un valsts, no otras puses, attiecības.

2. Konstitucionālās tiesības tiesību sistēmā lieto attiecībā uz zinātni(konstitucionālo tiesību zinātne), kas pēta:

3.Konstitucionālās tiesības ir studiju kurss juridiskās izglītības sistēmā un tās studēšana notiek trijos veidos:

Literatūrā lietotais jēdziens “valsts tiesības” (K. Dišlers “Ievads Latvijas valsts tiesību zinātnē”) ir identisks jēdzienam “ konstitucionālās tiesības”. Pēc 2. pasaules kara sāka lietot jēdzienu “konstitucionālās tiesības” (juridiskā fikcija, ko nevar atspēkot ar cilvēktiesībām, jo, runājot par valsts tiesībām ir saikne:

Līdz ar to izpaužas valsts imperatīvā iedarbe, bet tas var notikt tikai konstitūcijas ietvaros. Ir joprojām viena valsts Vācija, kas lieto terminu “valsts tiesības”. Būtībā šis jēdziens ir cēlies no Vācijas un viņi uzskata, ka Vācija ir sociāla valsts, kas gādā un rūpējas par saviem pilsoņiem. Pārējās valstīs ir konstitucionālās tiesības, kuras objekts ir sabiedriskās attiecības kopumā.

Konstitucionālo tiesību metodes ir līdzekļu paņēmieni, ar kādām likumdevējs iedarbojas uz mums. Tas ir:

1) Pati galvenā subordinācijas metode (pakārtošanas), kad viens tiesību subjekts ir padots otram tiesību subjektam. Viens realizē otra gribu, ko tas nosaka.

4) Autonomijas metode šī metode ir noteicošā civiltiesībās. Divi subjekti ir tiesībās pilnīgi vienlīdzīgi (vēlēšanās vēlētājs un vēlēšanu komisija ir pilnīgi autonomi)