Krievijas un Latvijas teritoriālais strīds Abrenes jautājumā

Laikā, kad kārtējo neveiksmi piedzīvo mēģinājums noslēgt Latvijas–Krievijas robežlīgumu, atkal aktualizējas jautājums par Hitlera un Staļina totalitāro režīmu un Otrā pasaules kara seku izpratni Krievijas sabiedrībā, kas stipri atšķiras no Rietumu demokrātijām. Diemžēl arī mūsu Valsts prezidentes un citu politiķu pēdējā laika centieni Latvijas un Baltijas valstu vēsturi skaidrot pasaules sabiedrībai, balstoties uz pierādāmiem faktiem un dokumentiem, nav mainījuši līdzšinējo Krievijas sabiedrības, vismaz tās lielākās daļas, pārliecību par 20.gadsimta trīsdesmito, četrdesmito gadu notikumiem, tostarp Latvijas tā laika parlamenta un valdības pieņemto lēmumu tiesiskumu. Mūsu starpvalstu attiecībās parādās arī atšķirīga izpratne par starptautiskajām tiesībām, tiesību principiem, tiesību normu interpretāciju un piemērošanu. Šādā situācijā panākt vienprātību vai kompromisu ir ļoti sarežģīti.

Tomēr nereti arī Latvijas politiķu vidū, risinot dažādos Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību jautājumus, nav vienprātības. Īpaši to var attiecināt uz pašlaik aktuālo robežu jautājumu, kura risināšana saistīta gan ar starptautisko tiesību normu un principu ievērošanu, gan Latvijas nacionālajām tiesībām un ieinteresētību likvidēt okupācijas sekas un atjaunot taisnīgumu.

Prakse pierāda, ka ne vienmēr politiķu lēmumi, kuri var ietekmēt jebkura valsts iedzīvotāja ikdienu un nākotni, tiek saskaņoti ar tiesībām – tiesību normām un principiem, tostarp starptautisko tiesību principiem. Konkrētā politiķu rīcība, pieņemot skaidrojošo deklarāciju robežlīgumam ar Krieviju, ir vērtējama pozitīvi tajā ziņā, ka pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas mūsu politiķi reāli apliecināja vēlmi respektēt tiesības un pastāvošo tiesisko kārtību. Kāda nozīme būtu svinīgai līguma parakstīšanai, ja tas pēc tam netiktu ratificēts vai arī tiktu apstrīdēts Satversmes tiesā?

Diemžēl šīs rīcības – deklarācijas pieņemšanas – atšķirīgais vērtējums pašmāju politiķu, arī juristu vidū norāda uz atšķirīgu tiesiskuma, konstitucionalitātes, valsts kontinuitātes izpratni vai vienkāršu nezināšanu.

Publiski vairākkārt ir izskanējis aicinājums mūsu politiķiem, paužot viedokļus un reprezentējot valsti ārpus Latvijas, būt vienotiem. Taču vienoti uzskati var būt tikai gadījumā, ja ir vienota izpratne par vienu un to pašu problēmu vai vērtībām. Un tas lielā mērā ir atkarīgs no zināšanām un iegūtās informācijas apjoma.

Diemžēl “viedokļu dažādība” Abrenes sakarā apliecina, ka mūs valsts turpmākās nākotnes lēmējiem ir atšķirīgas zināšanas. Tāpēc šajā situācijā juristu un vēsturnieku pienākums ir gan sniegt savus atzinumus un skaidrojumus, gan padarīt pieejamāku esošo informāciju un zinātnes atziņas par Latvijas vēsturi un izvirzīto prasību pamatotību no starptautisko tiesību aspekta.

Viens no izcilākajiem Latvijas tiesību zinātniekiem, kura pētījumi vistiešāk saistīti ar Latvijas un Baltijas valstu okupāciju un tās seku novēršanas jautājumiem, ir pagājušajā gadā aizsaulē aizgājušais profesors Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber). Tam, ka vairumam demokrātisko valstu nav šaubu par Baltijas valstu okupācijas faktu un tās izraisīto seku novēršanas nepieciešamību, mums lielā mērā jāpateicas tieši profesoram D.