Kristību nozīme

Kristīt (grieķu valodā baptizein) nozīmē „iegremdēt”. Iegremdēšana ūdenī simbolizē „vecā cilvēka” apglabāšanu Kristus nāvē, no kuras kristāmais augšāmceļas reizē ar Viņu kā „jauna radība”.

Svētais Justīns ir teicis: „Šo iegremdēšanu sauc arī par apgaismošanu, jo tiem, kas saņem šo mācību (katehēzi), ir apgaismots gars.”

Kristība galvenokārt ir darbība, ar ko Kristus sev piesaista cilvēkus, lai veidotu Dieva tautu, ar kuras palīdzību Viņš turpina pielūgt Tēvu un izliet pasaulē savu mīlestību. Kristībā Jēzus pulcina ap sevi mācekļus, kam ar Viņu jādalās Viņa liktenī un sūtībā. Kristības ūdenī īstenojas kristieša garīgā nāve, apbedīšana un augšāmcelšanās vienībā ar Kristu.

1. Saņemot kristību, cilvēks tiek iekļauts Baznīcā, kur dzīvo Kristus.

Kas kristībā kļūst Dieva bērns, tam arī jādzīvo kā Dieva bērnam. Kristības sakraments uzliek par pienākumu dzīvot saskaņā ar Kristu.

Cilvēka mūžīgajai atpestīšanai ir nepieciešama kristība. Bez tās nav vienotības ar Kristu, un bez vienotības ar Kristu nevar nonākt pie debesu Tēva.

Cilvēks var tikt atpestīts arī tad, ja viņam nav bijusi iespēja saņemt kristību, bet viņš pēc tās ir ilgojies un nožēlojis visus savus grēkus mīlestībā uz Dievu. Tas attiecas arī uz tiem, kuri nezina, ka kristība ir nepieciešama, bet vēlas, lai Dievs viņus izpestītu un cenšas pildīt visu, ko Dievs prasa. Šādos gadījumos žēlastība kļūt par Dieva bērnu tiek dāvāta, tā saucamajā, ilgu kristībā.

Tas ir pirmais no Sakramentiem un tas ir jāpieņem tikai vienu reizi dzīvē. Kristīt var bīskaps, priesteris un diakons. Nepieciešamības gadījumā kristīt var jebkurš cilvēks. Kristībai lieto parasto vai svētīto ūdeni. Kristīt vajag sekojoši: uz kristāmā galvas ir jālej ūdens un reizē jāsaka vārdi: „Es tevi kristu Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.”