Kristību tradīcijas Latgalē
Latgalei, salīdzinājumā ar citiem Latvijas novadiem ir sava savdabība. Kultūrvēsturiskie apstākļi ir veicinājuši Latgales novada dzīvotāju savdabīgo mentalitāti un tradīciju kopumu. Etniskā mentalitāte ir noteiktai cilvēku kopībai zīmīgas rakstura, psiholoģijas, valodas, tradīciju, attieksmes pret pasauli un citam pret citu īpatnības. Nacionālā kultūra, tajā skaitā arī kristību tradīcijas, nav iedomājama bez tautai vai noteiktai etniskajai grupai raksturīgo iezīmju un izpausmju iemiesojuma noteiktās vērtībās. Latgaliešu kultūru daudzi uzskata par latviešu nacionālās kultūras savdabīgu un īpatnu variantu, nevis slāvu poļu, krievu, baltkrievu – vai kādu citu svešzemju konglomerātu (kā tā dažkārt tikusi raksturota), taču pilnīga latviešu kultūras izpratne nav sasniedzama bez latgaliešu etniskās mentalitātes analīzes un skaidrojuma, kura galvenokārt balstās uz tradīcijām un ieražām.
Etnisko mentalitāti veido un iespaido tradīcijas, vide, daba, vēsture, kuras ilgstoši dominējušas sabiedrības apziņā. Latgales iedzīvotāju tradīcijās manāmi arī citu kultūru piejaukumi, jo Latgales kultūra kā tāda nav viengabalaina, tā formējusies ciešā sasaistē ar tos tautību tradīcijām un ieražām, kuras dažādos laika posmos dominēja Latgalē. No vienas puses, latgaliešu mentalitāti ir ilgstoši iespaidojusi un formējusi kultūra (ar tās sasniegumiem, arī vienpusībām un trūkumiem), bet no otras – laika gaitā tā pati kļūst par kultūras neatņemamu sastāvdaļu, tās neatkārtojamo īpatnību izteicēju. Bez tās klātbūtnes un caurstrāvojuma nav iedomājamas ne latgaliešu tautasdziesmas un to dziedāšana, ne kristības un citas ieražas. Spilgta latgaliešu etniskās mentalitātes iezīme ir senos tradīciju saglabāšana un katolicisma stiprā ietekme visās latgaliešu dzīves jomās.
Latgale visilgāk palika Eiropas garīgās dzīves viļņu neskarta, tāpēc arī tur senās paražas un ticējumi bieži vien varēja spilgtāk paglābties. Protams, daudzas tradīcijas, sākot ar tautas dziesmām un beidzot ar ticējumiem un praktiskās dzīves ierašām, ir kopējas ar pārējos Latvijas novados novērotajām tradīcijām, bet Latgalē ir arī uzglabājušās ieražas, kas citos apgabalos ir svešas. Daudzas ceremonijas, kam ir sakars ar katoļu kultu, ir cēlušās jaunākos laikos, bet neapšaubāmi arī Latgale slēpj sevī senatnes pagāniskās tradīcijas.
Kristības nevar skatīt atdalīti tikai kā svinības, jo šis ģimenes gods ir saistīts ar veselu pasākumu kompleksu. Pasākumus varētu iedalīt trīs galvenajos etapos: posms līdz bērna piedzimšanai, bērna piedzimšana un posms pēc bērna piedzimšanas. Kristības ir latviešu pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam dod vārdu. Nosaukums ”krustabas”, ko bieži lieto Latgalē, atvasināts no vārda ”krusts, jo šai zīmei ir ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē. Krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes. Tagad lietotais ”kristības” ieviesies tikai jaunākā laikā.
Jauna cilvēka parādīšanās uz pasaules bija svarīgs sabiedrisks notikums, jo ar viņu saistīja nākotnes plānus kā ar noteiktu kolektīva locekli. Ne tikai paši vecāki, bet arī sabiedrība, kurai tie piederēja, bija ieinteresēta garīgi un fiziski pilnvērtīga bērna piedzimšanā. Gadsimtu gaitā pakāpeniski izveidojās godu un paražu komplekss, kurš caur veselu simbolisku darbību, uzvedības normu sistēmu acīmredzot kalpoja šim mērķim. Kristības bija dzimtas gods ar divējādu nozīmi – dot jaundzimušajam vārdu un uzņemt viņu kā dzimtas locekli. Tādējādi kristībām bija ne tikai vārda došanas, bet arī rituāla funkcija. Visi ģimenes godu elementi ietvēra sevī maģisku nozīmi, kuras uzdevums bija rituāla laikā emocionāli stiprināt iesaistītos. Var uzskatīt, ka ar kristībām sākās bērna kā jaunā sabiedrības locekļa pielāgošana videi, kurā viņam būs jādzīvo, bet analizējot sīkāk kristības savā dziļākajā būtībā bija veltītas bērna dvēselei.
