Kristietības sākotne

Kristietības sākumu parasti saista ar mūsu ēras 1. gs. vidu. Tomēr, lai pie tā nonāktu, ir nedaudz jāatskatās uz Romas impēriju, jo tajā jau bija populārs dievu – „mesiju” kults. Par šiem dieviem stāstīja, ka tie uzvarējuši nāvi un atraduši iespēju dāvāt mūžīgo dzīvošanu saviem piekritējiem. Īpaši impērijas Austrumu provincēs radās ticība dievišķajiem glābējiem, kas iznīcinās ļaunumu un atnesīs cilvēkiem laimi. Vispirms impērijas austrumdaļā, bet pēc tam no 1. gs. arī Itālijā izplatījās jūdu dieva Jahves kults. Šo jūdu kopienu dēvēja par diasporu. Viņi visi pielūdza vienu dievu – Jahvi.

Ap modernās gadu skaitīšanas sākumu Jūdejā jau eksistēja bagāta reliģiskā literatūra, ko sauca par toru (likumu) jeb Svētajiem Rakstiem. Svētās grāmatas apkopoja nostāstus par pasaules, zemes, augu un dzīvnieku valsts, kā arī pirmo cilvēku (Ādama un Ievas) radīšanu. Te bija ievietotas ziņas par leģendāriem senčiem un vadoņiem, hronikas, praviešu sacerējumi. Pēdējie sludināja Jahves sūtītā atbrīvotāja – mesijas atnākšanu. Viņam bija jāatbrīvo jūdi no svešzemnieku varas un jāpadara par „izredzēto tautu”. Ticība šāda mesija atnākšanai bija radusies jau sen – vēl Ptolemaju dinastijas valdīšanas laikā, saplūstot jūdu un pagāniskajiem hellēnisma laika ticējumiem.

No 2. gs. p. m. ē. 30. gadiem Jūdejā valdīja priesteru kārtas valdnieki, kurus atbalstīja Jeruzalemes Jahves tempļa priesteru padome – sinedrijas. 1.gs. vidū pirms mūsu ēras jūdu valdnieku savstarpējie ķīviņi beidzās ar romiešu virskundzības nodibināšanos. Pēdējie saglabāja sinedriju un Jahves tempļa virspriesterus, kas tad arī izšķīra reliģiskās dzīves un iekšējās pārvaldes jautājumus.

1. gs. vidū Romas impērija pārdzīvoja visai asu krīzi, kas skāra arī provinces.