Kristietības sākumu parasti saista ar mūsu ēras 1. gs. vidu. Tomēr, lai pie tā nonāktu, ir nedaudz jāatskatās uz Romas impēriju, jo tajā jau bija populārs dievu – „mesiju” kults. Par šiem dieviem stāstīja, ka tie uzvarējuši nāvi un atraduši iespēju dāvāt mūžīgo dzīvošanu saviem piekritējiem. Īpaši impērijas Austrumu provincēs radās ticība dievišķajiem glābējiem, kas iznīcinās ļaunumu un atnesīs cilvēkiem laimi. Vispirms impērijas austrumdaļā, bet pēc tam no 1. gs. arī Itālijā izplatījās jūdu dieva Jahves kults. Šo jūdu kopienu dēvēja par diasporu. Viņi visi pielūdza vienu dievu – Jahvi.
Ap modernās gadu skaitīšanas sākumu Jūdejā jau eksistēja bagāta reliģiskā literatūra, ko sauca par toru (likumu) jeb Svētajiem Rakstiem. Svētās grāmatas apkopoja nostāstus par pasaules, zemes, augu un dzīvnieku valsts, kā arī pirmo cilvēku (Ādama un Ievas) radīšanu. Te bija ievietotas ziņas par leģendāriem senčiem un vadoņiem, hronikas, praviešu sacerējumi. Pēdējie sludināja Jahves sūtītā atbrīvotāja – mesijas atnākšanu. Viņam bija jāatbrīvo jūdi no svešzemnieku varas un jāpadara par „izredzēto tautu”. Ticība šāda mesija atnākšanai bija radusies jau sen – vēl Ptolemaju dinastijas valdīšanas laikā, saplūstot jūdu un pagāniskajiem hellēnisma laika ticējumiem.
No 2. gs. p. m. ē. 30. gadiem Jūdejā valdīja priesteru kārtas valdnieki, kurus atbalstīja Jeruzalemes Jahves tempļa priesteru padome – sinedrijas. 1.gs. vidū pirms mūsu ēras jūdu valdnieku savstarpējie ķīviņi beidzās ar romiešu virskundzības nodibināšanos. Pēdējie saglabāja sinedriju un Jahves tempļa virspriesterus, kas tad arī izšķīra reliģiskās dzīves un iekšējās pārvaldes jautājumus. Par Jūdejas valdniekiem romieši iecēla savus cilvēkus. Tieši šāds iecelts valdnieks bija Idumejā dzimušais Hērods. Jūdejā izveidojās vairāki reliģiskie grupējumi: augstāko priesteru aristokrātija ( no tās veidojās sinedrijs un iecelti virspriesteri), zemākie priesteri jeb farizeji (skolotāji un likuma skaidrotāji) un sektanti – esēni, kuri bija abiem pirmajiem opozīcijā. Pēdējie atzina dvēseles nemirstību, par augstāko mērķi izvirzot taisnīgumu. Viņi dzīvoja īpašās apmetnēs, par kuru esamību liecības atstājis Josefs Flāvijs. To pierādījuši arī Arheoloģiskie izrakumi. Pie Nāves jūras tika atrasti daudzi seni rokraksti (t. S. Kumranas dokumenti). Kumranas alās līdzās Bībeles tekstiem bija arī praviešu grāmatu skaidrojumi, pamācības (komentāri), alegoriski sacerējumi un esēnu kopienas statūti.
1. gs. vidū Romas impērija pārdzīvoja visai asu krīzi, kas skāra arī provinces. To ļoti izjuta Jūdejā, kur sākās sacelšanās pret romiešiem un jūdu aristokrātiju. 66. gadā tā aptvēra visu valsti. Romiešus padzina no Jeruzalemes un Palestīnas. Palīgā tika aicināti diasporas jūdi, kuru vidū bija izplatījušies pravietojumi par Dieva dēla – Mesijas atnākšanu. Viens šāds sacerējums ticis sarakstīts 69. gadā. Tas ir saglabājies un pazīstas kā „Sv. Jāņa Atklāsmes grāmata”.
Pēc visai nežēlīgas cīņas romieši sacelšanos apspieda. Tūkstošiem jūdu pārdeva verdzībā, tūkstošiem pameta Jūdeju, lai izbēgtu no vajāšanām. Tas bija visai labvēlīgs brīdis jaunas reliģijas sludināšanai, jo sakāve radīja vēlēšanos rast mierinājumu ticībā. Izplatījās uzskats, ka Mesija jau ir bijis zemes virsū, ka viņš bijis vienkāršs sludinātājs, kurš vēlējies cilvēkiem dot garīgo atsvabināšanu, aicinādams tos dzīvot mierā un žēlsirdībā vienam pret otru un sludinādams vispārēju apžēlošanu un piedošanu. Par to liecina arī Kumranas alās atrastie rokraksti, kuros pirmās norādes par šādu sludinātāju rodamas jau līdz 66. – 73. gada notikumiem. Tur gan nav minēts, kā dēvēts šis cilvēks un kad viņš dzīvojis. Daudziem ticējumiem un informācija saplūstot, pamazām izveidojās priekšstati par „Dieva dēlu Jēzu no Nācaretes”, kurš sludinājis imperatora Tibērija valdīšanas laikā (30. – 33. g.)
Viena no agrīnajām liecībām par kristietību atrodama Tacita „Annālēs” (2.gs. sāk.), kurās viņš stāsta par nežēlīgajā ciešanām un briesmīgajiem nāvessodiem, kādiem Nerons pakļāva kristiešus, vainojot viņus Romas nodedzināšanā. Tur atrodamas šādas rindas: „Kristu, no kā cēlies šīs nosaukums, Tibērija laikā sodīja prokurators Poncijs Pilāts; uz brīdi apspiestā kaitīgā māņticība atkal sāk parādīties, un ne vairs tikai Jūdejā, no kurienes šī nelaime sākusies, bet arī Romā.”
Aptuveni 1. gs. beigās – 2. gs. sākumā parādījās Jēzus Kristus dzīves apraksti – ziņas par viņa mūžu, sprediķiem un ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos – evaņģēliji. Sākumā to bijis vairāk nekā desmit, vēlāk (4.gs.) par īstiem atzina četrus – Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus. Kristietības mitoloģiskais skaidrojums galīgi izveidojās ap 2. gs. vidu un nemainīgs ir saglabājies līdz pat mūsu dienām. Tas ir arī visu kristīgo reliģiju atzarojumu pamatā.
Agrīnās kristiešu kopienas sākotnēji veidojās no pilsētu iedzīvotāju zemākajiem slāņiem – vergiem, brīvlaistajiem utt. Ar laiku tajās ieplūda arī dižciltīgie. Savas pastāvēšanas senākajā posmā uz lūgšanām kristieši pulcējās naktīs vai rīta agrumā. Parasti viņi sapulcējās citiem slēgtās vietās – ārpilsētas mājās, kapličās, pazemes kapenēs –katakombās. Viņi dziedāja himnas Kristum, lasīja par viņa dzīvi, klausījās sprediķus. Viņu ceremonijas noslēdzās ar mielastu. Tajā bija baltmaize un ar ūdeni atšķaidīts vīns. Šādu kopienu vadīja īpaši izvēlēts vecākais – prezbiteris, bet viņam palīdzēja – diakoni. Vēlāk parādījās arī īpaši kopienas saimniecības vadītāji – bīskapi.
Kristus attēlojumi nekur neparādās līdz pat 2. gs. vidum. Tikai ap šo laiku izveidojās pirmais tēls – Kristus kā Labais gans, kurš nes nomaldījušos jēru, vai Kristus kā jauns vīrietis, tērpts sārtā tunikā un gaišzilā apmetnī, ar rūsganiem matiem un bārdu.
Sākotnēji visi kopienas locekļi bijuši līdzīgi. Vēlāk, mainoties to sociālajam stāvoklim, prezbiteri un bīskapi nāca no dižciltīgo vidus. Tādējādi 3. gs. otrajā pusē bīskapi kļuva par vienpersoniskiem kopienu vadītājiem. Tikai kopienu vecākajiem un mācītājiem bija tiesības noturēt dievkalpojumus. Šajā laikā izveidojās arī īpaši svētku dievkalpojumi. Pavasarī svinēja Kristus augšāmcelšanos, un šos svētkus sāka dēvēt par Lieldienām. Baznīcas izstrādāja īpašus šo svētku rituālus, kuru nobeiguma mielastu traktēja kā ticīgā mistisku savienošanos ar Dievu.
Pamazām mainījās arī kristiešu kopienu materiālais stāvoklis. 1. gs. beigās un 2. gs. sākumā vienīgais līdzekļu avots bija kopienas dalībnieku labprātīgie ziedojumi, bet 3. gs. kopienu īpašumā jau atradās zeme, mājas ar vergiem, ko atdeva bagātnieki, tādējādi cerot iegūt mūžīgo atpestīšanu un svētlaimi. Pamazām kristiešu kopienas no nelielām sektām izveidojās par vērā ņemamu spēku, ar ko vajadzēja rēķināties pat Romas imperatoriem. Kristietības pirmsākumos vara pret šo ticību izturējās aizdomīgi un noraidoši, pat aizliedzot to. Kristiešu visai atklātā uzdrīkstēšanās izraisīja pat viņu grautiņus. Tomēr vēlāk, kristiešu sludinātāju darbības rezultātā, šī attieksme pamazām mainījās. Būtiskākais bija tas, ka vajāšanas tikai vēl vairāk stiprināja reliģisko fanātismu – saliedēšanos ticībā. Daudzi, redzot kristiešu mocekļu nāvi, viņu gara un dvēseles stingrību, iestājās šajās kopienās. Pie mocekļu kapiem sāka pulcēties dievlūdzēji, bet mirušos pielīdzināja kristīgās baznīcas svētajiem. Tādējādi 3. gs. otrajā pusē izveidojās savdabīgs mocekļu kults, kas vēlāk transformējās svēto kultā. 3.gs. beigās cilvēki sāka pievērsties kristietībai masveidā. Galvenais priekšnoteikums vispārējai kristietības uzvarai bija tas, ka tā sludināja vispārēju vienlīdzību (atšķirībā no citām reliģijām), nemirstību un mūžīgu dzīvošanu. Kristieši atteicās no asinsupuriem, jo Kristus bija lēmis sevi ciešanām un nāvei, uz visiem laikiem atbrīvojot savus sekotājus no šādas upurēšanas. Kristietība noliedza citas reliģijas, tā vērsās vienādi pie visām tautām un visiem slāņiem, laika gaitā kļūstot par pasaules reliģiju. 325. g. Imperatora Konstantīna sasauktajā Nīkejas koncilā kristietība tika pasludināta par Romas impērijas valsts reliģiju.
