Krusta kari

Jau Otrā Krusta kara laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija Mezopotāmijā un senās Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcijā) pilsētas sagrābšana 1144. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sakāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un svētceļniekiem, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra – franču krustnešu armija karaļa Luija VII vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot Franciju. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus – tie devās uz Sīriju un 1148. gadā aplenca Damasku. Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī viņi atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās katoļu kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā latīņu karaliste – šaura zemes strēlīte gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm – Anatolijas pussalas, Arābu pussalas un Ēģiptes, aplieca musulmaņu teritorijas. Līdz ar to latīņu anklāva nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.

Tā, Saladīna vadībā musulmaņi, vairs nesastopot pietiekami spēcīgu militāru pretestību, 1187. gadā sagrāba Jeruzālemi un drīz...