Krusta kari: cēloņi un sekas

Krusta kari turpinājās nepilnus 200 gadus – no 11. gadsimta beigām līdz 13. gadsimta sākumam. Desmitiem tūkstošu cilvēku šajā laikā bija gatavi sekot plaši sludinātajai idejai, ka kristietim, kas grib savai dvēselei nodrošināt debesu valstību, ir jāiet cīņā pret „neticīgajiem”.

Krusta kariem bija ne tikai reliģiski cēloņi, bet arī ekonomiski. Zemniekiem piedalīšanās šajā karā ļāva atbrīvoties no dzimtbūšanas. Daudzi nabadzīgi bruņinieki cerēja svešumā atrast laimi un bagātību, kā arī iegūt sev zemi. Vidusjūras un Baltijas jūras tirgotājiem krusta kari pavēra jaunas tirzniecības iespējas. Krusta kariem bija arī politiskie cēloņi – Romas pāvests tiecās nostiprināt savu ietekmi Rietumeiropā un apvienot savā vadībā sašķēltos Eiropas rietumu un austrumu kristiešus.

Pavisam bija septiņi krusta kari. Pirmais krusta karš notika 1096.gada vasarā. Tā dalībnieki nāca no dažādām zemēm, un krustnešu karaspēks sastāvēja no vairākām vienībām. Virzīdamies pa dažādiem sauszemes un jūras ceļiem, krustnešu karaspēks sapulcējās Konstantinopolē. 1097.gada pavasarī krustneši pārcēlās uz Mazāzijas pussalas un uzsāka bīstamo virzīšanos seldžuku kontrolētajā teritorijā. Sākās vissmagākais ceļa posms. Nabadzīgākajiem karagājiena dalībniekiem drīz vien izsīka pārtikas krājumi – tikai bagātie varēja atļauties samaksāt par svaigiem produktiem, kas tika piegādāti no attālajām ostām. Daudziem neatlika nekas cits kā samierināties ar saulē izdegušo zāli, saknēm un sprāgušiem dzīvniekiem. Tika nokauti un apēsti daudzi zirgi, tāpēc vēlāk izrādījās, ka tikai katrs piektais karagājiena dalībnieks var doties kaujā kā jātnieks. Neraugoties uz daudzajām grūtībām, karstumu un vienotas militāras vadības trūkumu, karagājienam bija lieli panākumi. Tika ieņemtas vairākas pilsētas un nodibinātas pirmās krustnešu valstis – Edesas grāfiste un Antiohijas hercogiste. Beidzot 1099.gada jūnijā, pēc ciešanām un pūliņiem, kas bija ilguši trīs gadus, krustnešu karaspēks nonāca savā galvenajā ceļa mērķī – Jeruzalemes pievārtē. Tā tolaik piederēja Ēģiptē valdošās Fātmīdu dinastijas arābu sultāniem. Pēc aplenkuma, kas ilga dažas nedēļas, 1099.gada 15.jūlijā Jeruzaleme krita krustnešu rokās. Tās aizstāvjiem un mierīgajiem iedzīvotājiem – musulmaņiem un ebrejiem – tika sarīkota īsta asinspirts. Atmaksa par visām pārdzīvotajām mokām pārauga asiņainā orģijā – vīriešus, sievietes un bērnus kristieši medīja ielās un mājās un kāva kā lopus. Vēl daudzus gadsimtus šie notikumi atstāja smagu negatīvu iespaidu uz krustnešu un musulmaņu attiecībām.