Krusta kari Latvijas teritorijā

Lai gan Krusta norisinājās daudzus gadus atpakaļ, tie ir atstājuši paliekošas, diezgan asiņainas, bet tai pašā laikā pamācošas pēdas daudzu tautu vēsturē. To skaitā ir arī Baltijas tautas, pret kurām XII gs. vidū vērsās smagais kristietības „zobens”.

Man kā latvietim ir svarīgi zināt par manu senču pārdzīvojumiem pagātnē un nenoliedzami, Krusta kari Latvijas teritorijā mūsu senčiem bija smags pērdzīvojums.

Darba mērķis – izzināt Krusta karu notikumus Latvijas teritorijā un apzināt to sekas.

Savā darbā izmantošu vēstures literatūru un interneta resursus, ar kuru palīdzību izpildīt darba uzdevumus.

Viņš iemācījās lībiešu valodu, jo tirdzniecība notika lielākoties ar lībiešiem Mārtiņu salā un Ikšķilē. 20 gadu laikā viņam izdodas kristīt dažus simtus lībiešu tirgotāju un dižciltīgo, kuriem no 1184. līdz 1187.g. viņš uzceļ divas baznīcas un mūŗa pilis, it kā aizsardzībai pret lietuviešiem. Tad, 1186.g. Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II ordinē Meinardu, par pirmo lībiešu bīskapu ar sēdekli Ikšķilē. Kad pilis uzceltas, jaunkristītie nomazgā Daugavā savu krustu, un Meinhards mirst 1196.g. [3]

1199.g. par 3.lībiešu bīskapu iecēla Brēmenes kanoniķi Albertu, Hartviga II radinieku. Alberts bija vairāk politiķis un diplomāts, nevis garīdznieks, kas 30 gadus ilgajā (1199 1229.g.) amata laikā pārvērta Baltiju par vācu koloniju; tāpēc Albertu var saukt par Livonijas Jūliju Cēzaru. [3]

Bīskapa Alberta darbības pirmajos gados bija kristijusies tikai daļa lībiešu. Lai piespiestu pie kristīšanās un vācu kundzības atzīšanas arī pārējos lībiešus, Alberts sarīkoja prêt viņiem 1205. Gadā kara gājienu. Postīdami, laupīdami un dedzinādami vācu krustneši devās gar Daugavmalu uz augšu. Pārsteigtie lībieši meklēja patvērumu mežos; bet viņu pilis – Lielvārdi un Aizkraukli – krustneši nodedzināja. Neredzēdami cita glābiņa, Daugavmalas lībieši apsolija kristīties. Tomēr nākošā gadā (1206), paļaudamies uz Polockas krievu kņaza palīdzības solijumu, lībieši prêt vāciešiem sacēlās. Galvenās cīņas notika pie Salaspils. Vācieši uzvarēja. Pēc kāda laiciņa ieradās palīgā Polockas krievi, bet veltīgi izmēģinājušies atņemt vāciešiem Salaspili, viņi atgriezās atpakaļ. [1;60]

Daugavmalas lībiešiem viņu cīņās prêt vāciešiem bija palīdzējuši Gaujmalas, jeb Turaidas lībieši. Tas pamudināja vāciešus sarīkot 1206.g. arī pret viņiem kara gājienu aicinot palīgā zemgaļus. [1;61]

Un tā jau 1206.g. tiklab Daugavas, kā Gaujas lībieši gandrīz pilnīgi atradās vācu varā. [1;61]

Ļoti svarīgs uzdevums vāciešiem bija – iegūt savā varā Daugavas lejtekas piekrastes, lai varētu netraucēti uzturēt tirdzniecības sakarus ar Krieviju. Tapēc, nostiprinājuši valdību pār lībiešiem, vācieši centās pakļaut savai varai Koknesi. [1;61]

Drīz pēc tam vācu varā nonāca arī Jersika, kur toreiz valdīja pareizticīgais latgaļu lielskungs Visvaldis. Alberts pārmeta viņam, ka tas biedrojies ar pagāniem leišiem, kas ielaužoties kristiešu zemēs. Tāpēc stiprs vācu karaspēks ielauzās Visvalža valstī, sakāva viņa karapulku un ieņēma, izlaupīja un nodedzināja Jersikas pilsētu. Visvaldis bija spiests slēgt ar vāciešiem līgumu, pēc kura daļa no viņa valsts ieguva vācieši, otru daļu viņš paturēja pats, bet vācu virskundzībā (1209.). Pēc dažiem gadiem vācieši atkal ielauzās Jersikā, izlaupīdami un nodedzinādami tās pili. Vēl pēc kāda laika (1224.) Visvaldis bija spiests atkal atdot vāciešiem pusi no atlikušās valsts daļas.[1;62.]