Krusta kari: vēsture un iznākums

Krusta kari, kas turpinājās no 1096. līdz 1291.gadam, radīja veselu laikmetu Eiropas vēsturē. Tajā laikā Rietumeiropā nostiprinājās feodālā iekārta, pastiprinājās tautas apspiešana un nabadzība brīvo zemkopju praktiski vairs nebija, zemnieki kļuva par dzimtļaudīm un tika aplikti ar nodevām. Dzīve kļuva nepanesama, tāpēc Eiropas iedzīvotāji, kas ar nepacietību gaidīja, ka viņu mokas vainagosies ar baznīcas apsolīto pasaules galu un paradīzes iestāšanos uz Zemes, atradās reliģiska transa stāvoklī, kura izpaudās tieksmē pēc dažnedažādiem garīgiem varoņdarbiem un gatavībā uz kristīgu pašuzupurēšanos. Pieauga svētceļnieku plūsma uz Palestīnu un Jeruzalemi. Ja agrāk arābi pret viņiem izturējās iecietīgi, tad tagad turki fanātiskie musulmaņi sāka uzbrukt svētceļniekiem un postīt kristiešu tempļus. To izmantot nolēma Romas katoļu baznīca, kas loloja plānus par kundzību pasaulē. Tādējādi pāvesta Urbāna II aicinājums aizsargāt Tā Kunga kapu krita auglīgā augsnē: Eiropas smago sociāli ekonomiskie apstākļu dēļ daudzi izmisuma pārņemtie ļaudis, kuriem nebija nekā ko zaudēt, bija gatavi doties riskantā ceļā uz pasaules malu, lai meklētu piedzīvojumus, bagātību un „Kristus kareivju” slavu. Līdztekus lielo feodāļu laupīšanas kārei karagājiena ideju uz Austrumiem uztvēra arī daudzi sīkie feodāļi bruņinieki (feodāļu ģimeņu jaunākās atvases, kas nevarēja cerēt uz mantojuma saņemšanu). Tomēr vislielāko entuziasmu, protams, izjuta nabadzībā un izmisumā iedzītā parastā tauta. Milzīgas ļaužu masas iedvesmoja pāvesta Urbāna 1095.gada 24.novembra runa Klermonā, viņi deva zvērestu doties karā pret neticīgajiem, lai atbrīvotu Tā Kunga kapu un Svēto zemi.

Tā kā kristiešu stāvoklis Tuvajos Austrumos bija kļuvis nestabils un nedrošs tad 12. un 13.gs. baznīca bija spiesta izsludināt Otro krusta karu (1147 1149). Taču rīkotais karagājiens piedzīvoja neveiksmi. Četras piektdaļas krustnešu gāja bojā no bada, slimībām un seldžuku uzbrukumiem jau laikā, kamēr krustneši virzījās cauri Mazāzijai. Atlikušās vienības cieta vairākas smagas sakāves. Krusta kara dalībnieki atgriezās Eiropā. Pēc Otrā krusta kara bēdīgaā iznākuma kristiešus Tuvajos Austrumos nepārstāja vajāt neveiksmes. Viņi turpināja piekāpties musulmaņu pārspēka priekšā, un 1187. gadā Ēģiptes sultāns Saladīns ieņēma Jeruzalemi. Ziņas par Jeruzalemes krišanu rietumos izraisīja šoku.