Krusta kari: vēsturiskais konteksts un sekas

Krusta karu uzsākšanas sākotnējā iniciatīva tomēr nāca nevis no Romas pāvesta, bet no Bizantijas. Nespēdama cīnīties ar turku pārspēku, Bizantija griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Lai gan reliģijas šķelšanās bija jau notikusi, Rietumeiropa Bizantijas aicinājumiem pēc palīdzības atbildēja ar Krusta kariem, kuri ilga no 1095. gada līdz 1270. gadam. Pirmajā Krusta karā (1095. - 1099. g.) Bizantijai ar krustnešu palīdzību sākotnēji izdevās atkarot musulmaņiem dažas teritorijas Mazāzijā. Tomēr tālākā laika gaitā Bizantijas stāvoklis palika arvien nedrošāks, turklāt ne tik daudz ienaidnieku dēļ, cik sabiedroto – bieži vien divkosīgās Rietumeiropas politikas un nereti pretrunīgās krustnešu darbības dēļ. Savukārt, krusta karu dalībniekiem jeb krustnešiem bija savi laicīgi mērķi. Feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji - iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemniecība cerēja jaunajās zemēs iegūt brīvību.

Jau Otrā Krusta kara laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija Mezopotāmijā un senās Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcijā) pilsētas sagrābšana 1144. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sagrāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un svētceļniekiem, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra – franču krustnešu armija karaļa Luija VII vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot Franciju. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus – tie devās uz Sīriju un 1148. gadā aplenca Damasku. Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās katoļu kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā Latīņu karaliste – šaura zemes strēlīte gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm – Anatolijas pussalas, Arābu pussalas un Ēģiptes, apskāva musulmaņu teritorijas. Līdz ar to latīņu anklāva nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.

Tā, Saladīna vadībā musulmaņi, vairs nesastopot pietiekami spēcīgu militāru pretestību, 1187. gadā sagrāba Jeruzālemi un drīz vien arī citas kristiešu pilsētas un svētvietas. Tas bija sākums Trešajam Krusta karam. Diemžēl, atkarot Jeruzalemi krustnešiem neizdevās. Vienīgais to veikums bija tas, ka vēl uz kādu laiku bija paildzināta Latīņu karalistes pastāvēšana.

Arī Ceturtā Krusta kara vienīgā „veiksme” bija tā, ka krustneši, nonākuši finansiālās grūtībās, vienojās ar venēciešiem par finansiālo atbalstu, ja krustneši sagrābs Konstantinopoli. Tādā veidā Venēcijas tirgotāji cerēja vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā. Rezultātā Konstantinopole 1204. gadā krita krustnešu rokās, un tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju, kura pastāvēja tikai līdz 1261. gadam. Taču tas neatrisināja nevienu ne...