Kubisms: modernisma kustība mākslā

Kubisms visagrāk un visā pilnībā attīstījās Parīzes avangarda ietvaros laikā no 1907. – 1914. gadam un turpinājās līdz pat 20. gs. vidum. Kubisma radītāji bija spāniešu izcelsmes mākslinieks Pablo Pikaso un franču gleznotājs Žoržs Braks, vēlāk viņiem pievienojās spānietis Huans Griss, Albērs Glēzs, Žans Mecenžē, Fernāns Ležē, Rožē de Lafrenē, Anrī Lefokonjē, Robērs Delonē, Fransiss Pikabija un citi. No 1911. gada Parīzes izstādēs sāka piedalīties arī kubisti tēlnieki – Reimons Dišāns-Vijons, Anrī Lorāns, Aleksandrs Arhipenko, Žaks Lipšics.

Kubisms izvirzīja savu teoriju, ka dažādi objekti jāattēlo pēc personiskās idejas, ieceres, nevis juteklisko iespaidu ietekmē, pastāvīgi tēlojumu salīdzinot ar īstenību. Atraušanās no vizuālās realitātes, rīkošanās ar pieņēmumiem kubistiem nozīmēja materiālo objektu ģeometriskās uzbūves atveidošanu. Priekšmetiskā pasaule tika attēlota kā vienkāršu plakņu, apjomu un robežlīniju sakopojums. Kubistu ģeometrizācija tiecās pēc izteikti patstāvīgas kompozīcijas, kurā tēloto objektu pazīmes tika izvēlētas un attiecinātas tā, lai nekādā ziņā nevarētu rasties vizuālās realitātes ilūzija, lai gleznā tās ierastie pazīšanas kritēriji nebūtu manāmi. Kubisti tiecās skatītāju piespiest skatīt gleznu vienīgi kā cilvēka darinājumu, kā krāsu un formu sadalījumu uz plaknes, atsevišķus elementus pēc iespējas pretrunīgāk attiecinot, lai aizkavētu to sakļaušanos par vienotu realitātes attēlu. Apjomi gleznā tika modelēti ar tumšākiem un gaišākiem krāsu toņiem tā, lai nesaglabātos priekšstats par vienotu, no kāda konkrēta gaismas avota atkarīgu gaismēnu. Ķermeniski apjomīgie elementi, šķietami telpiskie padziļinājumi apvienojās ar plakanību, tēlotie objekti nebija viengabalaini, tie sadalījās, deformējās, to proporcionālie samēri veidojās brīvi salīdzinājumā ar dabiski iespējamajiem. Gleznās perspektīves (plaknē tēloto objektu šķietamās lielumu, kontūru un krāsu izmaiņas atbilstoši attālumam no skatījuma punkta) attiecības tāpat bija pretrunīgas un mānīgas, kubisti atteicās arī no viena skatu punkta principa tēlojumā, kas daudzus gadsimtus bija dominējošs. Kubistu reakcija uz impresionistisko un postimpresionistisko daudzkrāsainību un vajadzība abstrakti modelēt apjomus un plaknes vedināja radikāli mainīt arī ierasto krāsu gammu: gaišo, silti vēso krāsu vietā nāca neitralizēti, bieži satumsināti toņi – jaukti brūnie (zemes krāsas), pelēkie, melnie, pelēcināti zilie, zaļie un citi; radās savdabīgi harmoniska toņkārta, kas ar savu atturību, tumšo un silto toņu lielo īpatsvaru atgādināja vecmeistaru krāsu salikumus.

Kubistu attēlotie tēli un motīvi bija ikdienišķi un iekļāvās arī tradicionālo žanru ietvaros, tie arī daudz neatšķīrās no reālistu, impresionistu un fovistu darbu tematikas. Tika tēlotas parastu motīvu ainavas ar pakalniem, ēkām, kokiem, klusās dabas ar galdiņiem, traukiem, pudelēm, portretiskas vai sadzīves žanra figūras ar mūzikas instrumentiem, pīpēm, vēdekļiem, kārtīm, avīzēm. Motīvu kopums galvenokārt tika ņemts no mākslinieka darbnīcā vai kafejnīcā redzamā skata, katrā ziņā tas bija saskaņā ar ierasto dzīvi. Dažreiz tika veidotas tradicionālās kailfigūras vai franču skolai tipisks personāžs no teātra pasaules (arlekīna tēls). Kubistiem tuvais ģeometriskums rosināja gleznot arī piemērotus objektus – stingras mūra ēkas, telpiski labi apjaušamus traukus, galdus un citus līdzīgus priekšmetus, bet jo īpaši kubistiem patika attēlot mūzikas instrumentus – ģitāras, vijoles, kuru liektās, lauztās, cietās un reizē caurumotās formas, stīgu līnijām rotātas bija lielisks materiāls kubisma idejai, turklāt...