Kultūra Latvijā 2 pasaules kara laikā

Laikā no 1940. gada līdz 1945. gadam pār Latviju pāri brāzās kara viesuļi. Divas ietekmīgas lielvalstis viena pēc otras cīnījās par savu varu Latvijas teritorijā. Laikā no 1940. gada līdz 1941. gadam Latvija atradās PSRS okupācijas varā, bet jau 1941. gada 22. jūnijā savu karadarbību Latvijas teritorijā uzsāka Vācija. Hitleriskās okupācijas režīms Latvijā ilga līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 9. maijā.

Varētu likties, ka okupāciju laikā Latvijā nevarēja būt nekāda darbīga rosīšanās mākslas un literatūras pasaulē, tomēr latviešu mākslinieku radošais gars nebija salauzts. Par spīti Baigā gada (1941) inteliģences un kultūras darbinieku izvešanas šausmām, par spīti vācu okupantu centībai noniecināt un likt aizmirst latviešu kultūru, Latvijas mākslinieki turpināja savu radošo darbību. Darbojās daudzi ievērojami rakstnieki, rosīgi tika rīkotas tēlotājas mākslas izstādes, radās augstvērtīgi skaņdarbi. Labi apmeklētas bija teātru un koncertu izrādes, aktīvi darbojās grāmatu izdevniecības. Neraugoties uz 1941. gada represiju cirstajām smagajām brūcēm, latviešu rakstnieku un mākslinieku saime kvalitatīvi vēl bija ļoti spēcīga un vienkopus, kas gan nebija vairs uz ilgu laiku. Karam beidzoties, mūsu rakstnieku un mākslinieku rindas katastrofāli saplaka, daudzi no visspēcīgākajiem literātiem, skaņražiem un gleznotājiem, baidoties no Baigā gada atkārtojuma, devās emigrācijā.

Izglītība. Pēc valstiskās neatkarības zaudēšanas krievu okupācijas laikā 1940. gadā viskrasākās pārmaiņas skāra tieši izglītības sistēmu, izmainot to pašos pamatos. Skolās aizliedza mācīt ticības mācību, bet Latvijas Universitātē slēdza abas teoloģijas fakultātes. Latvijas vēstures vietā sāka mācīt Padomju Savienības vēsturi. Pamatskolā jau no trešās klases sāka mācīt krievu valodu, tāpat aizliedza izmantot daudzas iepriekšējo gadu mācību grāmatas, bet jaunās pārtulkoja no krievu valodas. Jaunā valdība slēdza privātās un baznīcas skolas, aizliedza skautu, gaidu un mazpulku, bet augstskolās - studentu organizācijas. To vietā izveidoja pionieru un komjauniešu organizācijas, kuru uzdevums bija izveidot nākamos komunistus. Daudzās mācību iestādēs no darba atlaida nacionāli noskaņotus skolotājus un direktorus.

Pēc gada, vācu okupācijas laikā atkal mainījās mācību plāni, no darba tika atlaisti jaunajai varai nevēlami skolotāji. Skolās atjaunoja ticības mācības pasniegšanu, Universitātē darbu atsāka teoloģijas fakultātes. Mācību iestādēs krievu valodu nomainīja vācu valoda, pastiprināti mācīja Vācijas vēsturi un ģeogrāfiju.

Vācu okupācijas laika kara apstākļos skolēnu skaits samazinājās, tas izskaidrojams ar vecāko klašu skolēnu izmantošanu nocietinājumu būvēs vai pat iesaukšanu vācu armijas izpalīgos. Daudzu skolu ēkas un telpas piesavinājās karaspēka daļas un kara slimnīcas.

Tēlotājā mākslā, neskatoties uz okupāciju laika grūtībām, īpaši uz materiālu trūkumu, strādāts tika diezgan aktīvi. Kaut gan Mākslas akadēmijas ēku savām vajadzībām bija okupējušas vācu karaspēka daļas un jaunas telpas ierādītas netika, pedagogi savu darbu nepārtrauca - darbnīcas izvietoja pa citām ēkām vai to vadītāju dzīvokļos. Pedagogi, neskatoties ne uz kādām grūtībām, turpināja pašaizliedzīgi darboties jaunās paaudzes sagatavošanā. Tie bija gandrīz visi latviešu mākslas lielākie dižgari: Kārlis Miesnieks, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns.

Lai gan mākslinieki darbojās diezgan radoši, darbos tomēr jautās kaut kāds salkanums, viduvējība. Var jau būt,...