Liepājas 1. ģimnāzija
Kūltura latvijā 30.-40.g.
Glezniecība
darba autore:
Ance Fedorova 9.c
Vilhelms Purvītis
(1872.-1945.)
Viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem, kā arī viens no nozīmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē.
Purvītis studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1890.-1897.). 1897. gadā ar lielo zelta medaļu absolvēja A. Kuindži ainavu glezniecības meistardarbnīcu (kas viņam deva Krievijas impērijas muižnieka titulu). Viņa diplomdarbs "Pēdējie stari" guva ievērību arī 1900. gada Pasaules izstādē Parīzē - apbalvots ar bronzas medaļu Vispasaules izstādē Parīzē. Saņēmis zelta medaļu Minhenes Secesijas izstādē (1901.) un lielo zelta medaļu un Grand Prix Starptautiskajā mākslas izstādē Lionā.Darbojies arī mākslinieku apvienībā "Rūķis", biedrībās "Мир искусства", "Kunstverein".
1898.gadā Purvītis, Rozentāls un Valters devās uz Vāciju, pēc tam uz Franciju. Pēcāk Purvītis atgriezās dzimtenē, šajā laikā plaši pazīstami bija tādi darbi kā “Atkusnis pavasarī”, “ Ziemas ainava”, “Agrs pavasaris”, “Pēdējais sniegs” utt. Purvītis atveidoja dabas formu ar maksimālu precizitāti, tajā pašā laikā piešķirot tai arī emocionālu noskaņu. Šajā laikā viņa gleznās dominē tīras, vieglas, mierīgas krāsas. Purvītis bija radošs kompozīcijā un gaismēnu attiecībās – izcēla dažus kokus uz ainavas fona, tā panākot spēcīgu ritmu kontrastu, apzināti sabiezināja krāsas, lai iecerētais gaismas efekts radītu lielāku iespaidu.
Aptuveni 1906. gadā Purvītis devās uz Rēveli (Tallinu) un kļuva par zīmēšanas skolotāju Rēveles reālskolā. Šajā laikā Purvīša daiļradē parādījās pirmie pilsētas skati ("Rēvele miglā"). 1909. gadā Purvītis kļuva par Rīgas Pilsētas mākslas skolas direktoru (tajā mācījās Romans Suta, Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone), un vadīja skolu līdz Pirmajam Pasaules karam.
Purvītis uzskatāms par izcilu ainavistu, kurš iedibinājis ainavas žanrā savas tradīcijas un skolu. Atklājis Latvijas dabā daudzus jaunus motīvus (pavasara pali, ūdeņi, sniegi u.c.), radījis monumentālas, sintezētas, tipiskas Latvijas ainavas. Viņa darbi ir stilistiski daudzveidīgi, tajos jaušami plenēra reālisma, impresionisma, jūgendstila, postimpresionisma, ekspresionisma iespaidi. Viņš pirmais pēc Federa konsekventi pievērsās dabas tēlojumam.
Purvīša darbi izstādīti Parīzē, Berlīnē, Londonā, Drēzdenē, Diseldorfā, Vīnē, Ķelnē, Leipcigā.
2.Pavasara ūdeņi.(V.Purvītis)
Kūltūras dzīve latvijā 30.-40.g.(glezniecība)
Latvijas brīvības izcīnīšana un starptautiskā atzīšana pēc Pirmā pasaules kara bija liels notikums un reizē arī sākums smagam darbam, lai atjaunotu kara laikā izpostīto zemi un kultūru. Latvija tiešām bija barbariski izpostīta, sagrauta un izlaupīta. Tā nesaņēma nekādu kara zaudējumu atlīdzību no Vācijas, kā, piemēram, Beļģija un Francija. Krievija, mieru slēdzot, samaksāja 4 miljonus zelta rubļu, taču tas bija nieks, salīdzinot ar tām vērtībām, kas kara laikā bija aizvestas uz Krieviju.
Bija jāsakārto saimnieciskā dzīve, jārada drošība un uzticība savai jaundibinātajai valstij. Laikam gan darba prieks tautā vēl nekad nebija bijis tik liels, jo šoreiz latvieši zināja, ka viņu pūliņu augļi paliks pašu un nevis svešu kungu rokās.
Līdz 1937. gadam laukos no jauna tika uzceltas ap 450 000 ēku. Pieaugot lauku saimniecību skaitam, paplašinājās arī aramzemes platība, ievērojami pieauga ražas un mājlopu skaits. Ja pirms kara Latvijā ieveda maizes labību no Krievijas, tad 1934./35. gadā Latvija jau izveda uz ārzemēm 87 000 t rudzu un ap 30 000 t kviešu. Valsts neatkarības laikā tika sākts plašāk audzēt cukurbietes un latvieši paši kļuva par cukura ražotājiem. Trīs Latvijas cukurfabrikas apgādāja ne vien visu zemi ar cukuru, bet varēja vēl daļu izvest uz kaimiņu zemēm. Sekojot citām augsti attīstītām lauksaimniecības zemēm, tika veicināta augstvērtīga piena un gaļas produktu ražošana, un jaunā valsts drīz vien atradās sešu pasaules lielāko sviesta eksportētāju starpā.Līdzās lauksaimniecībai, plaši tika attīstīta arī rūpniecība. Ar panākumiem darbojās mežrūpniecība, metālrūpniecība, tekstilrūpniecība, pārtikas rūpniecība, celtniecības, apģērbu un apavu rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība. Tika izbūvēta lielā Ķeguma spēkstacija, kuras jauda (kapacitāte) bija lielākā Baltijas valstīs – 70 000 kW. Uzplauka tādi ievērojami uzņēmumi kā Liepājas kara ostas darbnīcas, Liepājas drāšu fabrika, Rīgas "Vairogs" (vagonu, auto un lidmašīnu ražošana) un Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF), kas ražoja elektriskos aparātus, radiouztvērējus, optiskus instrumentus.
Īpaši tika domāts arī par strādnieku aizsardzību un nodrošināšanu – jau brīvvalsts sākumā strādniekiem tika noteikta astoņu stundu ilga darbadiena. 1922. gadā tika izdoti noteikumi par obligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimeņu locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Tika nodrošināts arī divu nedēļu atalgots atvaļinājums gadā. Pilsētas, it īpaši Rīga, centās gādāt par moderniem un labiem dzīvokļiemstrādnieku un ierēdņu vajadzībām. Rīgā pacēlās vesela rinda skaistu blokmāju, tika izveidoti daudz jauni apstādījumu un rotaļu laukumi.
Tēlotājā mākslā 20. – 30. gados tālāk attīstījās stājglezniecība; par dominējošo kļuva ainavas žanrs. Tas izskaidrojams gan ar iepriekš uzkrātajām tradīcijām, gan ar spēcīgo V. Purvīša daiļrades ietekmi – šajā laikā viņš arī kļuva par jaundibinātās Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru un Dabas skatu maistardarbnīcas vadītāju. 30. gados sāka darboties vairāki jaunie ainavisti, kas radoši pārņēma sava skolotāja principus un bagātināja latviešu ainavu glezniecību ar žanra elementiem.Populārs izveidojās klusās dabas žanrs. Tajā darbojās gandrīz visi tā laika gleznotāji, un vienu no nozīmīgākajiem sniegumiem šajā žanrā devis gleznotājs Leo Svemps – viņa klusās dabas ir gan kompozicionāli, gan krāstoņos izsmalcinātas, koloristiski spožas.
Monumentāli dekoratīvā glezniecība 20. – 30. gados attīstījās samērā gausi. Nozīmīgi sienu gleznojumi tika darināti Latvijas valdības reprezentācijas telpām, tas tad arī noteica šo gleznojumu stilistisko ievirzi un raksturu. Visvairāk mākslinieki pievērsās folkloras tēmai.
Daudzus slavenus gleznotājus izaudzināja V. Purvīša, P. Federa, R. Zariņa, J. R. Tilberga un K. Rončevska 1919. gadā dibinātā Latvijas Mākslas akadēmija – augstākā tēlotājas mākslas un dekoratīvi lietišķās mākslas iestāde Latvijā. Izveidojās dažādas mākslinieku apvienības un grupas, kas organizēja un vadīja mākslas dzīvi Latvijā.
No 1920. – 1940. gadam aktīvi darbojās Rīgas mākslinieku grupa – mākslinieku biedrība, kas izveidojās no jauno mākslinieku pulciņa "Zaļā puķe" (1914. – 1915.) un kuras dalībnieki pievērsās Rietumeiropas modernās mākslas virzienu studijām. 1919. gadā pulciņa mākslinieki ar nosaukumu "Ekspresionistu grupa" piedalījās Latviešu māksla retrospektīvajā izstādē. Nosaukums pilnībā neatbilda grupas dalībnieku daiļrades ievirzei, tāpēc 1920. gadā to pārdēvēja par Rīgas mākslinieku grupu, kurā darbojās J. Liepiņš, E. Melderis, M. Skulme, U. Skulme, R. Suta, A. Beļcova-Suta, O. Skulme, L. Svemps, Ģ. Eliass, S. Vidbergs, K. Ubāns, V. Tone un citi mākslinieki.
Neatkarīgo mākslinieku vienības (1919. – 1940. g.) kodolu veidoja demokrātiski noskaņoti mākslinieki reālisti E. Brencēns, J. Jaunsudrabiņš, K. Miesnieks (līdz 1924. g.), A. Štrāls un citi. Nozīmīgs ir šīs biedrības veiktais darbs – plaša mākslas literatūras bibliotēka, monogrāfiski apcerējumi par māksliniekiem, gleznu un grafiku kolekcija (gājušas bojā Otrā pasaules kara laikā).
Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna" dibināta 1925. gadā, apvienojoties jauniem, neatzītiem literātiem, māksliniekiem, mūziķiem, aktieriem (darbojās sekcijās). Tēlotājas mākslas sekcijā bija apmēram 60 biedru. Iespēja piedalīties izstādēs pievērsa biedrībai daudzus māksliniekus (A. Lapiņš, P. Upītis, V. Valdmanis, F. Varslavāns). Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna", kas pastāvēja līdz 1938. gadam, izdeva arī literatūras un mākslas žurnālu ar tādu pašu nosaukumu kā biedrībai, un kas iznāca 1929. un 1931. gadā Rīgā. Redaktors F. Gulbis. Publicēja daiļliteratūras darbus, kritiskus rakstus par literatūru, izstādēm un iestudējumiem.
Mākslinieku biedrība "Sadarbs" (1924. – 1940. g.) apvienoja akadēmiski izglītotus latviešu māksliniekus – A. Annuss, K. Brencēns, B. Dzenis, J. Kuga, L. Liberts, J. Madernieks. Biedrības pastāvēšanas laikā notika 11 "Sadarba" izstādes, kurās tika eksponēti reālistiski darbi augstā profesionālā līmenī.
1925. gadā vairāki mākslinieki (R. Suta, A. Beļcova-Suta, S. Vidbergs un tehniskais vadītājs D. Abrosimovs) izveidoja porcelāna apgleznošanas darbnīcu "Baltars", kas darbojās līdz 1928. gadam. "Baltara" darbnīcā porcelāna virsglazūras tehnikā tika apgleznoti šķīvji, vāzes, servīzes. Kompozīcijās dominēja dekoratīvi stilizēts tautas dzīves atveidojums.Latviešu tēlniecībā līdztekus stājformām sāka attīstīties arī monumentālā plastika un ievērojamākie šā laika darbi, neapšaubāmi, ir Raiņa kapa piemineklis, Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansamblis.
Valdemārs Tone.(1892.-1958.g.)
Valdemārs Tone 1900. – 1906. gadam mācās Annenieku pagastskolā, 1906. – 07.gados Francmaņa skolā Dobelē, savukārt 1909. gadā iestājas Rīgas pilsētas mākslas skolas dienas klasē pie barona G. Rozena, tomēr no pārpūlētiem nerviem 1910. gadā viņš brauc mājup atpūsties, pirms tam dodoties uz Pēterburgu, kur iepazīst Ermitāžas muzeju.
Laukos viņš strādā par skolotāja palīgu un ķesteri Blīdienes baznīcā.
1911. gadā V. Tone atsāk mācības Rīgas Pilsētas mākslas skolā, kur mācās līdz 1915. gadam, pie Rozentāla, Purvīša un Tillberga, un paralēli glezniecībai nodarbojas ar tēlniecību pie A. Folca, vēlāk pie K. Rončevska.
1913. gadā ar preču kuģi, kura kapteinis ir viņa brālis, V. Tone ceļo pa Vidusjūras zemēm, redz Sicīliju, Āfrikas ziemeļu piekrasti, Marseļu, Nicu, Barselonu, kā arī Malagu.
1913. gada ziemā ar dažādām ainavu studijām piedalās trešajā Latviešu mākslinieku izstādē, savukārt 1914. gadā piedalās ceturtajā Latviešu mākslinieku izstādē. Arī V. Tone ir to jauno mākslinieku vidū, kurus ietekmē J. Grosvalda darbi.
1915. – 1916. gados viņš mācās Penzas mākslas skolā.
1917. gadā Tone bijis latviešu strēlnieku 2. rezerves pulka brigādes komandieris Rīgā, savukārt pēc demobilizācijas 1917. – 18. gados dzīvojis Pleskavā, Petrogradā un 1918. gadā atgriezies Rīgā. Atšķirībā no J. Grosvalda un J. Kazaka, V. Tone nav dokumentējis kara laika notikumus.
1919. – 1920. gados strādājis par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju 2. un 3. vidusskolās, 1919. –23. gados vadījis savu studiju Rīgā. Viņš piepelnījies arī ar dažādiem sīkiem grāmatu grafikas darbiem, un 1919. gadā pagatavojis dažas dekorācijas Nacionālajā teātrī.
V. Tone bijis Rīgas mākslinieku grupas biedrs, viens no dibinātājiem, piedalījies tās izstādēs, 1924. gadā izstājies, bet no 1930. gada atsācis piedalīties izstādēs.
1922. gadā, izmantojot Kultūras fonda piešķirto pabalstu, mākslinieks dodas uz Parīzi.
1924. – 25. gados mākslinieku biedrības “Sadarbs” biedrs. Tāpat bijis Mūkusalas mākslinieku biedrības goda biedrs.
1925. – 1932. gados Tone vada portretu gleznošanas klasi Latvijas Mākslas akadēmijā. No 1932. gada vadījis akta glezniecības klasi, 1944. gadā izvirzīts profesora vietai.
1929. gadā viņš apmeklē Itāliju.
1944. gadā V. Tone emigrē uz Vāciju, un 1949. gadā pārceļas uz Angliju, kur dzīvo un strādā līdz mūža beigām.
Viņa personālizstādes sarīkotas Rīgā (1921), Vācijā – Detmoldā (1946), Minsterē (1947), Lībekā (1948), Londonā (1952), Stokholmā un Gēteborgā (1953).
Tāpat piemiņas izstādes bijušas Rīgā (1959, 1992). Mākslinieks piedalījies arī Kultūras fonda un latviešu mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs.
Daiļrades sākumā jūtama vecmeistaru mākslas ietekme. 1920. gadā viņš pievērsies kubismam u.c. modernisma izteiksmes līdzekļu lietojumam glezniecībā, savukārt no 1921. gada – reālistiskai izteiksmei. 1930. gados izveidojis individuālu glezniecisku rokrakstu, kas veidojies apvienojot reālistiskus un modernistiskus izteiksmes līdzekļus, kā arī dažādus glezniecības tehniskos paņēmienus. Pievērsies sievietes tēlam, radījis virkni psiholoģiski raksturojošu, tipizējošu portretu un aktu. Gleznojis eļļas, temperas un jauktā tehnikā, kā arī zīmējis ar ogli. Darinājis klusās dabas un ainavas. Trimdā turpinājis gleznot portretus, klusās dabas a la prima tehnikā.
V. Tone saņēmis Kultūras fonda prēmijas (1924, 1934), tāpat Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu par nopelniem glezniecībā (1934), kā arī kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri (1938).
2."Rudens puķes"
