Kultūra un civilizācija.
Seminārs.
O. Špenglers uzskatīja, ka atsevišķās kultūrās cilvēkus saista ‘’kopīga pasaules izjūta un no tās izrietoša pasaules forma’’.
Katrai kultūrai ir savs kultūras pirmsimbols.
Šis pirmsimbols piešķir kultūrai savu stilu un savu vēstures iespēju īstenojuma formu.
Šis pirmsimbols pats sevi neīsteno ,jo tas mīt valsts formā ,reliģijā, mītos ,ētiskajos ideālos, glezniecībā, dzejā un zinātnē ,bet netiek caur tiem attēlots.
Tas ir neaptveramais, kuru nespēj attēlot arī jēdzieni. Tādējādi katra lielā kultūra ir izveidojusi slepenu pasaulizjūtas valodu, pilnīgi izprotamu tikai tam, kura dvēsele pieder pie šīs kultūras.
Kultūra ir kā dzīvs organisms, un šādu kultūru ir daudz. Tās norobežojas cita no citas. Tāpēc nav iespējama vienota vispārcilvēciska kultūra. Katrai kultūrai ir bērnība , jaunība, briedums un vecums.
Par galvenajiem O. Špenglers nosauca astoņas lielās kultūras:
Ēģiptes,
Indijas,
Babilonas ,
grieķu – romiešu,
arābu- Bizantijas ,
‘’faustisko’’ Vakareiropas un
Maiju kultūru.
Kā nākamo dzimstošo kultūru viņš minēja krievu-Sibīrijas-kultūru.
Katra kultūra pastāv aptuveni 1000 gadu, atkarībā no iekšējā dzives cikla.
Mirstot kultūra pārtop par civilizāciju.
Civilizācija ir kultūras pretstats. Pāreja no kultūras uz civilizāciju ir pāreja no radošā stāvokļa uz neauglību, kokainību un bojāeju.
Jebkuras augstākās domāšanas pirmsākumi ir pārdomas par nāvi.
Tajās O.Špenglers saskatīja reliģijas, dabaszinātņu un filozofijas sākumus.
O.Špenglers rakstīja ka:
’’ Ēģiptiešu stils sākās ar faraonu kapenēm,
antīkais- ar apbedījuma urnu ģeometrisko rotājumu,
arābiskais- ar katakombām un sarkofāgiem,
Vakareiropas – ar Domu , kurā zem priestera rokām ik dienu atkārtojas Jēzus upurnāve.
Visa kultūras agri vai vēlu aizies bojā....lielās kultūras pirmatnējais fenomens reiz atkal būs zudis un līdz ar to arī pasaules vēstures izrāde, un visbeidzot cilvēks pats, un, vēl vairāk, augu un dzīvnieku esamība zemes virsū, zeme, saule un visa sauļu sistēma pasaule.’’
A.Dž. Toinbijs noraidīja viedokli par vienas civilizācijas pastāvēšanu pasaulē. Šādu uzskatu viņš nosauca par melīgu un piedēvēja to eiropeiskajam egocentrismam.
Visas primitīvās sabiedrības, kuras pastāv vel šodien, kādreiz bija dinamiskas, un visas tās sabiedrības, kuras pārtapa par civilizācijām, agri vai vēlu atkal nonāks statiskā stāvoklī.
Civilizāciju rašanos izraisa daudzi faktori. Civilizācijas nerada ģeogrāfiskā vide pati par sevi.
Evolūcijas procesu sabiedrībā A Dž . Toinbijs saistīja ar Izaicinājuma un Atbildes pastāvēšanu. Civilizācijas radīšana ir Atbilde uz Izaicinājumu.
Civilizāciju augšanai raksturīgs divtaktu ritms. Ir ne tikai Izaicinājums un Atbilde, bet arī Aiziešana un Atgriešanās.
Analizējot civilizāciju evolūcijas procesu, A.Dž. Toinbijs parādīja ,ka tas nav atkarīgs no cilvēku rasu skaita, kuras veido un nosaka civilizāciju. Civilizācijas rašanos nenosaka atsevišķu rasu pārstāvji.
A. Dž. Toinbijs saskatīja civilizācijas attīstības fāžu noteikto secību. Rašanās un augšanas fāzi Toinbijs saistīja ar dzīvības enerģijas koncentrāciju, bet pagrimumu un sadalīšanos – ar dzīvības spēku izsīkumu.
Turklāt viņš secināja, ka nejau visas civilizācijas iziet cauri visām attīstības fāzēm. Dažas no tām aiziet bojā , nesasniegušas uzplaukumu. Citas apstājas savā attīstībā un sastingst. Tāpēc katrai civilizācijai Toinbijs saskatīja savdabīgu un unikālu dzīves ceļu.
Lielu nozīmi Toinbijs piešķīra arī kultūras un civilizācijas savstarpējām attiecībām. Visa cilvēces kultūra ir, no vienas puse, savstarpējā dialoga ’’rezultāts’’ starp tiem, kuri aizgājuši, un, no otras puses, nepārtraukts dialogs starp dzīvajiem un mirušajiem. Civilizācija ir noteiktu cilvēku kopību tipi, kuri arī izraisa īpašas asociācijas, reliģijas, arhitektūras, glezniecības, tikumu un paražu laukā, tas ir kultūrā.
Civilizācija ir savas robežas sasniegusī kultūras pašidentifikācija.
Civilizāciju S.Hantingtons saprot kā kultūru vienotību.
Kultūru veido valoda, vēsture, reliģiskā pārliecība, ieražas un intuīcija. Tas viss kopumā nosaka arī cilvēka identitāti.
Kultūras reālitātes ir daudz svarīgākas par politiskajām un ideoloģiskajām reālitātēm. Mūsdienu galvenā problēma viņaprāt, ir pretrunas starp ‘’mūsdienīgo un tradicionālo’’.
Par vadošajām kultūrām – civilizācijām viņš nosauca
Rietumu,
konfūciānisko(Ķīnas),
Japānas,
islāma,
hinduisko,
slāvu – pareizticīgo,
Latīņamerikas un
Āfrikas.
Kas izraisa kultūru – civilizāciju sadursmes?
Cēlonis varētu būtu pašapziņas, identitātes un arī pašidentitātes problēmas.
Konfliktus izraisīs ‘’pasaules samazināšanās draudi’’ .
Svešu kultūru- civilizāciju ietekme var iespaidot identitāti un pašapziņu.
Augošie konflikti starp tautām nostiprina savas kultūras apziņu, palīdz izprast kultūru atšķirības.
Migrācija novājina valsti kā identitātes avotu un balstu.
Izplatās svešas reliģijas. Tās vājina cilvēku pašapziņu un pašidentifikāciju .
Viens no iespējamajiem risinājuma veidiem ir industriālo kultūru pārorientācija uz lielāku introversiju. Ar to viņš saprot lielāku uzmanību cilvēka iekšējās pasaules sakārtošanai un ar to saistīto jautājumu risināšanai.
