Kultūras dzīve Latvijā 20.– 30. gados – teātris un māksla
Panākumi saimnieciskajā un izglītības laukā veicināja uzplaukumu arī literatūrā un mākslā. Pamati latviešu rakstniecībai, glezniecībai, teātrim un mūzikai likti jau ilgi pirms Latvijas valsts nodibināšanas, uz tiem arī neatkarības laikā tālāk attīstās un pilnveidojas tālāk latviešu kultūra. Jau kopš brīvības cīņām tautā godāja tādus latviešu rakstniekus un māksliniekus, kas ar saviem darbiem bija iedvesmojuši un veicinājuši brīvās valsts izcīnīšanu – Ati Kronvaldu, Andreju Pumpuru, Raini. Kad 1929. gadā latviešu dzejnieku nekronētais karalis Jānis Rainis aizgāja viņsaulē, līdzi sēroja visa tauta, un dzejnieka bērēs blakus valdības pārstāvjiem, ārvalstu sūtņiem un sirmiem profesoriem soļoja strādnieki, zemnieki un skolu jaunatne.
Blakus jau sen atzītiem rakstniekiem un dzejniekiem neatkarības laikā plašu ievērību guva arī jaunākās paaudzes pārstāvji – Ēriks Ādamsons, Anšlavs Eglītis, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis. Jānis Medenis un Aleksandrs Čaks lielāko slavu iemantoja ar saviem apdzejojumiem par latviešu strēlnieku leģendārajām cīņām.
Latviešu kultūras dzīve nav iedomājama bez skatuves mākslas – visās lielākajās Latvijas pilsētās darbojās pastāvīgi teātri, pat atsevišķs Ceļojošais teātris. Ar labākajiem teātriem Eiropā varēja sacensties 1919. gadā dibinātais Latvijas Nacionālais teātris Rīgā, kuru vairākus gadus vadīja Jānis Rainis un kur bija sapulcināta lielākā daļa no latviešu skatuves meistariem, kas vēl pirms pasaules kara bija ieguvuši atzinību lielo režisoru Rodes-Ebelinga (viens no tā laika ievērojamākajiem Vācijas režisoriem) un Jēkaba Dubura vadībā – Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika, Alīse Brehmane, Aleksis Mierlauks, Teodors Podnieks, Jānis Ģērmanis, Jānis Šaberts. Neatkarības laikā to rindas papildināja daudzi jauni izcili mākslinieki.
Ar Nacionālo teātri Rīgā sacentās 1920. gadā dibinātais Dailes teātris Eduarda Smiļģa (1886 – 1966) vadībā. E. Smiļgis, režisors un arī aktieris, teātra gaitas sācis 1906. gadā; no 1912. gada bijis Jaunā Rīgas teātra aktieris, varoņlomu tēlotājs: Lāčplēsis, Indulis, Uldis (Raiņa "Uguns un nakts", "Indulis un Ārija", "Pūt, vējiņi!"). 1920. gadā E. Smiļģis bija viens no Dailes teātra dibinātājiem un darbojās par teātra māksliniecisko vadītāju līdz pat 1964. gadam. Dailes teātris meklēja jaunus ceļus teātra mākslā un tam bija izteikta stilizācija, kas izpaudās gan dekorācijās, gan mizanscēnās [aktieru izvietojums uz skatuves izrādes brīdī], gan aktieru kustībās. Īpaša nozīme Dailes teātra attīstībā bija kustību konsultantei F. Ertnerei, kas rūpējās par ansambļa vizuāli estētisko noformējumu un izkārtojumu, par iestudējuma dinamiku un dejām. Kā teātra dekorators darbojās J. Muncis, no 1926. gada – O. Skulme. Par teātra mūzikas konsultantu (1921 – 1940) strādāja Burhards Sosārs – komponists un diriģents.
Veidojot repertuāru, E. Smiļģis izvēlējās pasaules klasiku, īpaši tuvi viņam bija F. Šillera un V. Igo darbi, bieži teātra repertuārā tika atveidotas V. Šekspīra traģēdijas. E. Smiļģis inscenēja S. Lāgerlevas romāna "Gesta Berlings" dramatizējumu (1933) un H. Ibsena dramatisko poēmu "Pērs Gints" (1939). No latviešu autoru darbiem tika rādītas Raiņa lugas – "Uguns un nakts", "Spēlēju, dancoju", "Mīla stiprāka par nāvi".
Sākot ar 1929. gadu, teātra repertuārā parādījās arī operetes, dziesmuspēles; šie uzvedumi izcēlās ar labu gaumi un izjūtu, talantīgu spēli. 1935. – 1936. gadā Dailes teātris rīkoja arī leļļu izrādes E. Mača režijā ar H. Līkuma lellēm un dekorācijām. No 1937. – 1940. gadam darbojās Dailes teātra mazais ansamblis, kas radošajā darbā bija pastāvīgs kolektīvs, bet organizatoriski saistīts ar Dailes teātri.
Palielinoties teātru skaitam, kļuva aktuāls teātru izglītības jautājums. 1920. – 21. gadā tika plānots atvērt valsts teātra skolu, taču līdzekļu trūkuma dēļ šo nodomu neizdevās realizēt. Darbojās Zeltmata (īst. v. Ernests Kārkliņš; 1868. – 1961.) – latviešu skatuves mākslas pedagoga un rakstnieka vadītie Latvju dramatiskie kursi, E. Feldmaņa dramatiskie kursi (1927 – 35), B. Skujenieces (1920-25) un J. Jurovska (1924-26) privātās studijas. Studijas bija arī Dailes teātrī un Strādnieku teātrī. Darbojās Rīgas Tautas augstskolas dramatiskā studija (1921 – 1926), Liepājas Tautas augstskolas dramatiskā studija, kuru vadīja J. Zariņš.
Par ļoti atzītu mākslas iestādi neatkarības laikā izveidojās 1919. gadā dibinātā Latvijas Nacionālā opera. Teātris veidojies, balstoties uz senām Rīgas operkultūras tradīcijām, kas sāka attīstīties jau no 17. gadsimta. 1913. gadā tika nodibināta operas trupa (nosaukums – Latviešu opera), uz kuras bāzes 1919. gadā tika izveidots valsts teātris. Laikā no 1919. – 1940. gadam Nacionālajā operā tika iestudēts latviešu oriģinālrepertuārs: operas – Alfrēda Kalniņa "Baņuta", Jāņa Mediņa "Uguns un nakts"; baleti – Jāņa Mediņa "Mīlas uzvara", Jāņa Vītoliņa "Ilze". Šajā laikā darbojās diriģenti J. Kalniņš, Jānis Mediņš, T. Reiters; režisors J. Zariņš; scenogrāfi J. Kuga, L. Liberts; baletmeistars O. Lēmanis, H. Tangijeva-Birzniece.
