Kurzeme: ģeogrāfija un kultūras mantojums

Ģeogrāfija. Kurzeme ir kultūrvēsturisks novads Latvijas rietumos, kas aptver Liepājas, Kuldīgas, Ventspils un Talsu rajonu, kā arī Saldus un Tukuma rajona lielāko daļu.

Kurzemes piejūras stāvoklis jau kopš tālas senatnes izšķiroši ietekmējis arī iedzīvotāju migrācijas procesus, sakarus ar kaimiņiem un kultūras dzīvi. Kamēr vēl nebija sākusies jūrniecības attīstība, no jūras puses Kurzeme bija nepieejama. Grūti pārvarams šķērslis tolaik bija arī ar biezu, mitru mežu aizaugušais Zemgales līdzenums, ar kuru Kurzeme robežojas austrumos. Tālab visērtākie sakari novada iedzīvotājiem bija ar zemēm, kuras atradās dienvidos no Kurzemes, t.i., ar tagadējās Lietuvas rietumdaļu un Austrumprūsiju. Ar Lietuvu Kurzemei bija ērta satiksme pa Rietumkurzemes augstieni, bet ar Austrumprūsiju gar jūras krastu (pa pludmali).

Aizsākoties jūras kuģniecībai, Kurzemes iedzīvotāji nodibināja kontaktus arī ar aizjūras tautām. Tie jūtami sekmēja vietējo cilšu valstiskās iekārtas, tirdzniecības un kultūras attīstību. Tajā pašā laikā kurzemnieki arī turpmāk bija pasargāti no sadzīviskiem sakariem ar svešu tautu lielām masām. Acīmredzot tieši tādēļ Kurzemes iedzīvotāju etniskais sastāvs līdz pat mūsu dienām palicis daudz noturīgāks nekā, teiksim, latviešiem Latgalē. Arī etnogrāfiskās paražas un tautu tērpu savdabība Kurzemes piejūras joslā (īpaši Rucavā, Bārtā un Alsungā) saglabājusies labāk nekā Latvijas austrumos.

Vēsture. Pirmie iedzīvotāji Kurzemē ienāca 9. gt. beigās 8. gt. sākumā pr. Kr. no dienvidaustrumiem, virzoties gar Baltijas ledus ezera krastu (tā robeža vēl šodien labi saredzama pie Medzes ciema). Savukārt ap 3000. gadu pr. Kr. te sāka ieplūst ciltis, kuras pārstāvēja ķemmes bedrīšu keramikas kultūru. Arheologu atradumi Sārnates apmetnē šo cilšu dzīvesveidā ļauj konstatēt pirmās ražotājsaimniecības (lopkopības un zemkopības) pazīmes.

2. gt. pr. Kr. Kurzemē parādījās auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras ciltis, kuras speciālisti uzskata par pirmajiem indoeiropiešiem, resp., baltu priekštečiem. Arheoloģiskie izrakumi Tojātu apmetnē liecina, ka viņi jau sākuši nodarboties arī ar vietmaiņas lopkopību, kaut gan pārsvarā vēl pieturējušies pie savācējsaimniecības (zvejas un medībām).

Kurzemes iedzīvotāju etnisko grupu robežas noteiktāk sāka iezīmēties tikai pirmajos gadsimtos pēc Kr. Mazkatužu kapulauka izpētē iegūtie dati rāda, ka Kurzemes dienvidrietumos ap to laiku dzīvojuši pirmkurši, bet ziemeļdaļa, spriežot pēc apbedījumiem akmeņkrāvumu kapos, Baltijas somu senči (pirmlībieši).

Pāvesta Gregorija IX nodoms bija jaunkristītās zemes, pirmām kārtām Kursu, ar legāta starpniecību pakļaut tieši pāvestam. Turpretī 1202. gadā dibinātais Zobenbrāļu ordenis, Rīgas domkapituls un rāte 1230. gadā slēdzot mieru ar deviņiem Austrumkursas (Vanema) novadiem, gribēja tos iegūt savā pārvaldījumā. Taču kurši izmantoja katru izdevību, lai atbrīvotos no svešās virskundzības.

1260. gadā Durbes kaujā, kad kurši pārgāja žemaišu pusē, ordenis cieta smagāko sakāvi 13. gadsimtā. Drīz vien sākās lielā prūšu sacelšanās Erkus Manta vadībā, nedaudz vēlāk sacēlās sāmsalieši. Kuršiem uz īsu laiku bija izdevies atbrīvoties no ordeņa virskundzības. Taču 1267. gadā ordeņa mestrs Luterbergas Oto noslēdza mieru ar kuršiem, kuri apņēmās pakļauties ordenim, maksāt tam nodevas un pildīt klaušas.