Kurzemes cietoksnis

Jau 1944. gada 16. augustā, kad vācieši mēģināja ar uzbrukumu pie Šauļiem atjaunot pārrauto fronti ar 16. armiju, sāka veidoties aizstāvēšanās josla no Šauļiem uz Auci un Tukumu. Lai gan vācu spēkus pie Šauļiem un Ventas sarkanarmieši sakāva, tāpat kā bija sakāvuši līdzīgu 16. armijas frontes atjaunošanas mēģinājumu 1944. gada augusta sākumā pie Biržiem, arī sarkanarmieši lielākus panākumus Lietuvā vairs neguva. 19. augustā vācu 3. tanku armijas daļas devās triecienā uz Džūkstes staciju un to ieņēma. Kad vācu kara flotes vienības no Rīgas jūras līča ar saviem smagajiem ieročiem bija paralizējušas sarkanarmiešus, vācieši ieņēma arī Tukumu un Ķemerus 20. augustā. Tādējādi arī Rīgas jūras līča piekraste bija atbrīvota un izveidots šaurs koridors caur Jūrmalu, Sloku un Ķemeriem uz Kurzemi.

Jelgava un Dobele palika sarkanarmiešu rokās, bet Aucē un Mažeiķos vēl turējās vācieši. No Mažeiķiem fronte turpinājās uz dienvidiem gandrīz taisnā līnijā līdz Austrumprūsijas robežai. Sarkanarmieši koncentrēja 3. un 2. Baltijas frontes spēkus Vidzemē un Igaunijā, lai ieslēgtu tur esošos vācu spēkus. Kad viņiem tas neizdevās, sarkanarmieši steigšus pārgrupēja dienvidos no Rīgas esošo 2. Baltijas frontes spēku daļu 1. Baltijas frontes sektorā Šauļu rajonā. 1944. gada 5. Oktobrī pēc vairāku stundu artilērijas viesuļuguns 1. Baltijas frontes sarkanarmiešu spēki pārgāja uzbrukumā 90 kilometru platā frontē no Šauļiem Mēmeles virzienā. Nekādi vācu pretsoli nespēja Sarkanarmijas gājienu apturēt un 10. oktobrī sarkanarmieši sasniedza Baltijas jūru ziemeļos no Mēmeles.

Vācu karaspēka ziemeļu grupa bija otro reizi atgriezta no sakariem ar Vāciju un steigšus nostiprināja līniju starp Mažeiķiem un Skodu, lai sarkanarmieši ar to pašu triecienu nevarētu izlauzties uz Liepāju. Lielā steigā vācieši savāca iespējamās rezerves, galvenokārt no kara flotes vienībām, pat no sapieriem, un izveidoja pagaidu drošības līniju dienvidos no Liepājas, bet sarkanarmieši Liepājai neuzbruka. Viņi bija aiznemti pie Rīgas. Vācu karaspēks strauji atkāpās caur Rīgu, pār Daugavu un caur Slokas šaurumu. Saskaņā ar rūpīgi izstrādātu plānu pēdējās vācu vienības atstāja Rīgu 1944. gada 12. oktobrī un īsi pirms diviem naktī uzspridzināja Daugavas tilus. 13. oktobra rītā sarkanarmieši iegāja Rīgā. 16. Oktobrī pēdējās vācu vienības atstāja arī Slokas šaurumu un ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas no Jaunķemeriem pie jūras līdz Maisu krogum, kur jau sīvā cīņā fronti turēja latviešu leģiona 19. divīzija.

Ar steigā savāktajām vienībām vācieši bija paspējuši izveidot frontes līniju no Jūrmalciema, dienvidos no Liepājas, uz Skodu un Mažeiķiem. Te gan sarkanarmieši bija ielauzušies līdz pat Vaiņodei, tomēr fronte turējās. No Mažeiķiem fronte vērsās uz ziemeļaustrumiem, kur vācieši vēl turēja Auci, Slagundi, Lielbērzi un Maisa krogu, no kurienes fronte vērsās uz ziemeļiem, gar Tīreļpurva rietumu malu uz Ķemeriem un Rīgas jūras līci. Šī vispārējā līnija jau tagad iezīmēja joslu, kurā vēlāk norisinājās sīvas un asiņainas kaujas, bet no kuras sarkanarmieši aizstāvju spēkus vairs nevarēja izsviest līdz pat kara beigām.