Kvantitatīvs un kvalitatīvs pētījums Izlases veidošana

Pēdējām desmitgadēm raksturīgs pavērsiens no kvantitatīvām uz kvalitatīvām metodēm sociālo un kultūras procesu izpētē. Īpaši izteikts šis pagrieziens vērojams masu komunikācijas pētījumos, piedāvājot kvalitatīvās pieejas izmantojumu masu mediju institūciju, satura un auditorijas izpētē.

Tas izskaidrojams gan ar iekšējiem, gan ārējiem faktoriem. Iekšējie faktori saistāmi ar zinātnieku sabiedrībā uzdoto jautājumu – kāds ir tradicionālo empīrisko pētījumu izskaidrojošais, interpretējošais spēks sociālajās zinātnēs, apjēdzot, ka daudzus pētnieciskus jautājumus nevar atrisināt ar hipotētiski deduktīvajām pētniecības metodēm. Pētnieciskās tradīcijas humanitārajās zinātnēs, antropoloģijā un kultūras studijās (kulturoloģijā) var piedāvāt alternatīvus vai papildus analīzes veidus. Tādējādi rezultātā sociālās un humanitārās zinātnes mūsdienās raksturo zināma konverģence, masu komunikācijas pētījumus padarot par starpdisciplināru pētniecisko jomu.

Kvalitatīvās pieejas uzplaukums ir izskaidrojams arī ar ārējiem faktoriem. Pieņemot, ka zinātnes attīstība ir zināmā mērā saistīta ar plašāku sociāli ekonomisko kontekstu, kvalitatīvo pieeju var uzskatīt kā zinātnisku līdzekli pētīt sociālās realitātes jaunās formās (postindustriāla sabiedrība, postmodernisma ēra, informācijas sabiedrība). Piemēram, uzsvars uz valodu un pieredzi kā sociālās prakses un institūciju veidojošu elementu ir noteicis kvalitatīvās analīzes dažādu tradīciju attīstīšanos.

Protams, dominējošā realitātes sociālā konstruēšana joprojām palikusi kvantitatīva, to apstiprina arī finansējums, kas pārsvarā bijis par labu kvantitatīvu pētījumu atbalstam ar gluži praktiskiem mērķiem.

Abu pieeju atšķirības sakņojas dažādās zināšanu formās, kas raksturīgas humanitārajām vai dabaszinātnēm. Kultūru un komunikāciju var pētīt ar abu pieeju palīdzību, gan kā nozīmju veidošanas avotu, gan kā informāciju, ko pārraida ar masu mediju palīdzību.

Sociālo zinātņu pārstāvji pēc agrīnas īsas kvalitatīvo pētījumu fāzes sāka pētījumos pielietot kvantitatīvo pieeju, kuras standarti rodami dabas zinātnēs. Taču no dabaszinātnieku viedokļa šie pētījumi tomēr vairāk atbilst kvalitatīvai izpētes formai.

Literatūrā sastopams arī termins "neuzbāzīgās" metodes (unobtrusive methods), kas apzīmē metodes, kuru pielietojums neietekmē pētāmo objektu, neizmaina to, neiejaucas dabiskajā darbības norisē: kontentanalīze, statistikas datu analīze, vēsturisks pētījums.

Kvantitatīvā pētījumā mainīgos jāmēra, piemēram, noskaidrojot, cik bieži mainīgais sastopams. Kvalitatīvās pieejas datu vākšanas tehnika nozīmē tikšanu tuvu klāt datiem, pētot, piemēram, uzvedību dabiskos apstākļos un nodrošinot fenomena dziļu izpēti.

Dažu metožu pielietojumam var būt gan kvantitatīva, gan kvalitatīva pieeja, piemēram, eksperimenta dizains var atbilst kvalitatīvam pētījumam, bet ja tiek nodrošināts pietiekams skaits ekvivalentu, nejauši atlasītu grupu un nodrošināta kontrole pār mainīgajiem, tas var būt tipisks kvantitatīvs pētījums.

Kvantitatīvo vai kvalitatīvo metožu izvēli nosaka gan pētījuma mērķis, gan analīzes objekti, gan pētnieciskais lauks kopumā.

Kvantitatīvās analīzes vide ir skaitļi un to korelācijas, kvalitatīvās analīzes vide ir valoda, kas pauž ikdienas pieredzes konceptus, kā tie parādās specifiskā kontekstā.

Kvantitatīva pētījuma galvenie koncepti, kas raksturo kvantitatīva pētījuma metodoloģiju, ir saistīti ar mērīšanas veidu un procedūrām, kas analizē attiecības starp mērījumiem. Centrālais jēdziens ir mainīgais, kas saistīts ar kvantitatīva pētījuma diviem fundamentāliem elementiem – konceptu un konstruktu.