Lāčplēša attiecības ar Laimdotu un Spīdalu

Svarīgākā sižetiskā blakuslīnija – Lāčplēša, Laimdotas un Spīdalas personisko attieksmju tēlojums. No II dziedājumā tēlotajiem apstākļiem rodas Lāčplēša un Spīdolas konflikts; vienlaikus varonim dziļi iepatīkas Laimdota, un viņš iemanto tās labvēlību. Tālāk veidojas dziļa un dedzīga mīlestība starp Lāčplēsi un Laimdotu. Taču Spīdalas naids un atriebība varonim uz laiku atņem viņa līgavu. V dziedājumā gūst atrisinājumu Lāčplēša un Spīdolas konflikts: viņa atsakās no naida un ļaunuma pret varoni.

Lāčplēša līgava un dzīvesbiedre Laimdota – galvenais sievietes tēls eposā. Galvenokārt ar Laimdotu saistās Lāčplēša personīgās laimes loks. Lāčplēša līgavas tēls ir veidots ar dziļu lirismu un ir poētiska maiguma apgarots. Ar savu pievilcību, mīlestību, tikumu un gudrību viņa reizē lielā mērā ir varoņa virzītāja pašaizliedzīgā cīņā par tautas laimi. Laimdota apzināti vēlas būt Lāčplēša draugs un biedrs visās varoņa gaitās:

viņa saka Lāčplēsim. Kad Lāčplēsis dodas karagājienā pret vācu bruņiniekiem, viņa iet tam līdzi. Divcīņā ar Tumšo bruņinieku, Lāčplēsim krītot, mirst...