‘Lāčplēsis’ – latviešu nacionālā eposa analīze

Plašas episkas varoņdziesmas sauc par tautas eposiem. Tautas eposs ir arī liroepikas paveids. Arī «Lāčplēsis» ir tautas eposs. Eposs tika pabeigts ziemas vidū, iznāca 1888.g, uz Trešajiem vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem. A. Pumpurs dzimis 1841.gada 22.septembrī, miris 1902.g. 6.jūlijā, slimojot ar akūto reimatismu un sarkomu, tika apbedīts Lielajos kapos. 1875. gadā Pumpura kāzas ar Edi Gobu no Vecpiebalgas «Jaungaigalām». A. Pumpurs cerēja, ka Tērbatā smelsies idejas. Viņa cerības piepildījās. Dzīvojot Tērbatā, viņš pabeidza savu eposu. Viņa sievu sauca Ede, bet dēlu Teodors. Viņš bija ne tikai dzejnieks, bet arī jaunlatvietis un karavīrs.

1. Spīdala «Rotājās gredzeniem, krellēm pie loga. Jaunekle īsta skaistule bija, tumšbrūnām, zvēroti dedzīgām acīm.» Nebija laimīga, kalpojot velnam. Dziļi sirdī alka pēc mīlestības, ko vēlāk sniedza Koknesis.

1. Lāčplēša tēvam uzbrūk lācis. Lāčplēsis tēvu izglābj, saplēšot lāci.

2. Atklāj Lāčplēša spēka noslēpumu. Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku.

3. Lāčplēsim nocērt abas ausis, Melnajam bruņiniekam galvas. Abi iekrīt Daugavā.

A. Pumpurs, «Lāčplēsis» izdevniecība Zvaigzne ABC, Rīgā 1998. g.

J. Kalniņš, «Andrejs Pumpurs» izdevniecība Liesma, Rīgā 1972. g.