Laika izpratne

Viduslaikos uzskatīja, ka vienīgais patiesais ir sakrālais laiks. Nozīmīgākais šī laika domātājs bija Aurēlijs Augustīns. Vēsturiskā laika periodizācijā viņš saredz paralēles starp cilvēka dzīves trīs posmiem un trīs laikmetiem Bībelē: bērnības gadi, pieaudzis cilvēks un vecumdienas. Cilvēka mūža posmi kļūst par vēstures laikmetu simboliem.

Tātad pirmais vēstures posms – no Ādama un Ievas līdz pasaules plūdiem, Otrs laika posms – no plūdiem līdz Abrahamam. Pēdējais vēstures posms atbilst cilvēka vecumdienām. Tas sākas ar Kristus dzimšanu un kristietību. Šis laika posms turpināsies līdz cilvēces pastāvēšanas galam, t.i., līdz pastardienai. Pastarā dienā notiks Dieva tiesa, kurā noteiks dzīvo un mirušo likteni. Šo teoriju par vēstures lineāro virzību un neatkārtojamību viduslaikos tālāk virzīja Akvīnas Toms, Alberts Lielais u.c. teologi.

Tāpat viduslaikos uzskatīja, ka pasaule tātad ir statiska nevis attīstības procesā, alkas pēc pārmaiņām, jaunā, ir grēks. Cilvēki jutās droši tikai sev ierastā un pazīstamā vidē. Ticēja, ka cilvēku darbība uz zemes nav nozīmīga, svarīga ir mūžības dzīve (pēc pastarās tiesas), ļaudis ar bailēm un bijību gaidīja dzīves galu sava personiskā laika galu un visas cilvēces laika beigas.

Savukārt Jaunajos Laikos uzskatīja, ka laiks ir iespēju spektrs, kas dots, lai gūtu panākumus, tā lielums ir atkarīgs no tā, kā to spējam izmantot.