Laima latviesu dieviba

Unikāla šajās raudošajās Laimas dziesmās ir nevis pati raudošā liktensdieviete, kura nav spējīga pasargāt savu aizbilstamo tautu. Vēl pārsteidzošāka ir paša cilvēka spēja žēlot nevis sevi, bet Likteni, to spēku, kurš ir bijis spiests būt netaisnīgs. Folklorai raksturīgā neegoistiskā attieksme pret pasauli šeit iegūst īpašas garīgas tikumības nozīmi, būtībā paceļot žēlojošo cilvēku pāri varenajam Liktenim. Cilvēks ir spēcīgāks nevis ar varu, bet ar savu garīgumu, spēju nostāties pāri netaisnībai.

Pietuvojoties Laimes un Likteņa izpratnei folklorā tomēr svarīgi neaizmirst tās senatnīgumu. Lai saskatītu tās sakarības, kas, veidojoties folklorā, ir veidojušas arī tautas mūsdienu mentalitāti, izpratni par pasauli un dzīvi, ir svarīgi saprast paša cilvēka attieksmi gan pret Laimu, gan Laimas nolikto. Viena no būtiskākajām folkloras iezīmēm, attieksme starp cilvēku un pasauli, likteni ir garīga saskaņa, samierināšanās ar sev nolemto dzīves gaitu. Šajā pasaules ainā it kā visam ir sava likumīga vieta noteiktajā kārtībā – arī likstām un nelaimēm, ne tikai tikumiem, bet arī netikumiem, postam, bēdām, ciešanām. Cilvēka dzīve norisinās kāda augstāka ritma un veseluma – dabas, pasaules un kosmosa kārtībā, un cilvēka radītās vai pārdzīvotās neatkarības tomēr nav spējīgas pārtraukt lielo pasaules norisi. Tāpēc ir iespējama samierināšanās arī ar nelabvēlīgu Lamas lēmumu. Laime un Nelaime pastāv līdzās, tām abām ir sava vieta lielajā pasaules sakārtā, un cilvēkam ir jāreiķinās kā ar vienu, tā ar otru;

Pat šādā gadījumā lemt var tikai Laima, cilvēks nedrīkst izjaukt lielo kārtību, ne viņa varā ir noteikt dzīvi un nāvi.