Laima un Jods

Dieva klātbūtni un padomu cilvēka dzīvē ir saistīti galvenokārt 3 nozīmīgi dzīves notikumi: dzimšana, kāzas un nāve. Dievs palīdz puisim izvēlēties līgavu, ar Dieva likumu „svešs ar svešu satikās, mīļi mūžu nodzīvoja”. Dievam tiek lūgts arī nomirt, darbu darot, taču Veļu valstībā Dievs neiejaucas.

Ar bērna piedzimšanu un krustībām galvenokārt saistīta Laima. Teikts, ka Dievs radījis cilvēku, devis tam dzīvību, taču kopumā krustību dziesmu ciklā Dievs darbojas salīdzinoši maz.

Pasakās un teikās Dievs tēlots kā pretinieks Velnam. Tomēr šī cīņa nav cīņa starp galējo ļaunumu un labo. Dievs un Velns tēloti kā bagāti lauku māju saimnieki, zemkopji, turklāt kaimiņi. Dievs ir apķērīgāks un izveicīgāks par Velnu, ko viņš arī nekavējas izmantot, ar viltu dabūjot no Velna sev vēlamo.

Piemēros redzams, ka pretstatā vientiesīgajām un prātā ne tik stiprajam Velnam Dievs ir viltīgs. Viltība agrāk tika uzskatīta vairāk par vērtību, jo tā liecināja par gudrību, spēju domāt.

Vēlākajos laikos sacerētajās pasakās Velns iegūst pārcilvēcisku fizisko spēku, dzīvo kā lielkungs, muižkungs vai vagars [tātad kā izteikti negatīvs tēls latviešu folklorā]. Bet Dievs tēlots kā apspiesto un nelaimīgo cilvēku aizgādnis, kas dod morālu atbalstu. Dievs ierodas pie cilvēkiem ubaga izskatā, lūgdams naktsmājas. Tie, kas Dievam palīdz, tiek bagātīgi atalgoti.

Dieva dēli ir mitoloģiskas būtnes, kas minētas tautasdziesmās. Pazīstamākais tautasdziesmu motīvs, kurā darbojas Dieva dēli, ir debesu kāzas. Dieva dēli šajā motīvā ir Saules meitas precinieki (tāpat kā Auseklis un Mēness). Dieva dēlu pieminējums lielākoties ir daudzskaitlī, tomēr tiešs cik viņu ir, minēts netiek. Retāk minēts viens Dieva dēls. Dieva dēli kā jau debesu iemītnieki ir ģērbti ļoti krāšņi. Viņiem ir ziediem rotāta cepure, zīda zeķes, stikla kurpes, pelēks vai zelta mētelis vai kažoks. Tāpat kā visu debesu sētas iemītnieki, arī Dieva dēli dara lauku saimniekam labi pazīstamus darbus, piem., līž līdumu, piedalās aršanas un sēšanas darbos, pļauj sienu. Dieva dēli pazīstami arī kā amatnieki: viņi būvē tiltu, ceļ pirti, stalli, kaldina Saules meitai jostu.

Mitoloģiskie priekšstati, ko latvieši saglabājuši atmiņā dainu veidā, balstās senču pirmskristīgajā kultūrā un liecina par to, ka folkloras vākšanas laikā, 19.gs. otrajā pusē, senie ticējumi un tradīcijas vēl bijuši dzīvi un pazīstami dažā labā zemnieku sētā. Pretējā gadījumā ne Fr.Brīvzemniekam, ne Kr.Baronam šie materiāli nebūtu iegūstami, jo tie gluži vienkārši būtu aizmirsušies, kā tas noticis pie mūsu austrumu un rietumu kaimiņiem. Ar uguni un zobenu ieviestā, izkropļotā latviešu valodā sludinātā svešļaužu kristīgā ticība nekļuva par tautas pārliecību. Formāli pakļaudamies baznīcas varai, latviešu zemnieks gan ikdienā, gan dzīves svarīgākajos brīžos joprojām griezās pēc padoma un palīdzības pie senajām dievībām.