Laimdotas tēla raksturojums A Pumpura eposā ''Lāčplēsis''

Eposa pamatā ir Lāčplēša daudzie varoņdarbi, kas simbolizē spēku, gudrību, tikumību un citas latviešu tautas pozitīvās rakstura īpašības. Lāčplēsis ir eposa centrālais tēls, taču viņa varoņdarbu patiesais saturs atklājas tikai kontekstā ar citiem eposa tēliem. Katram no šiem tēliem ir sava vieta eposā, katram no viņiem piemīt savas rakstura īpašības un katru no viņiem var savā veidā raksturot. Mēs meklēsim atbildes jeb raksturosim Laimdotu, kurai šajā eposā ir ļoti liela nozīme.

Iesākumā mēs gribētu paskaidrot, kāda ir Laimdotas loma jeb kādu vietu tā ieņem eposā. Pirmkārt, Laimdota ir Lāčplēša, tautas varoņa, sieva, Staburadzes meita un ar to vien tā parāda, cik nozīmīga tā ir sabiedrībā. Laimdota ar Lāčplēsi pirmo reizi satiekas un iepazīstas Staburadzē, kur Laimdota Lāčplēsim dāvina zilo lentīti kā laimes simbolu. Lāčplēsis tajā brīdī iemīlas Laimdotā, jo kad Lāčplēsis pirmo reizi ieraudzīja Laimdota viņu pārņēma šādas domas:

Tad Lāčplēša un Laimdotas ceļi šķiras, jo Laimdotu nolaupa un aizved uz Romu. Tad Lāčplēsis dodas meklēt Laimdotu, un neveiksmīgas sagadīšanās dēļ, Lāčplēsis nonāk Ziemeļjūrā, kur viņam pienākas pārvarēt vairākus pārbaudījumus. Pēc ilgāka laika, kad Lāčplēsis nejaušības gadījumā satiek Laimdotu Ziemeļjūra, viņi, atgriežoties dzimtenē apprecas.

Kā jau minējām, tad Laimdota ir pozitīvais tēls Andreja Pumpura eposā „Lāčplēsis”. Laimdota –labsirdīga, jauka un izpalīdzīga būtne, to apliecina viņa izturēšanās, kā piemēram, „ Brīnišķas lietas, ko dāvāt, man nav