Laime: filozofiskās koncepcijas un mūsdienu skatījums

Laimi ir gribējis katrs – gan tas, kuram laime nav, gan tas, kuram laime jau ir, bet kurš neapzinās to. Pilnīga laime visiem šķiet aptuveni vienāda – nav par neko jāuztraucas, nav nekas jādara, viss jau ir, pašam neko nevajag darīt. Tāpēc radās mīts par Ēdeni, jeb Paradīzi.

Cilvēku lielākais sapnis ir absolūtā, jeb pilnīgā laime, jo tad nav rūpju. Cilvēki jau gribētu piedzimt absolūtās laimes apstākļos, jo tad viņi būtu laimīgi, es gan tā nedomāju. Laime rodas tad, kad ir iepazīta nelaime. Ja nebūtu nelaimes, nebūtu vārds „laime.” Patiesībā nebūtu pati laime. Kāpēc tā? Laime ir tad, kad cilvēks jūtās laimīgs, viņš ir iepriecināts, ka nav nelaime. Un ja mēs dzīvotu absolūtā laimē, kā gan mēs varētu būt iepriecināti, ka nav nelaime? Mēs taču tādu „briesmoni” kā nelaime nezinātu. Ja mēs esam absolūtā laimē uzauguši, kāpēc mums būtu jāzina par nelaimi?

Laime padara dzīvi dzīvojamāku, bet ja laime ir par daudz, tad tā jau ir viendabīga, neinteresanta un cilvēks sāk darīt visu ko bezjēdzīgu. Manuprāt, absolūtās laimes vidē dzīvošana ir neinteresanta un nogurdinoša. To nespēj iedomāties tie cilvēki, kuri dzīvo nelaimē, bet cilvēkus nelaimē nespēj izprast cilvēki absolūtā laimē.

Absolūtās laimes vispār nav, tāda vispār nevar būt.