Rūpes piemīt katrai dzīvajai būtnei – cilvēkam, sunim, kaķim utt. Rūpes ir būtnes uztraukšanās par kādu citu būtni vai priekšmetu. Tas nozīmē to, ka šai būtnei nav vienalga, kas notiek ar otru būtni vai priekšmetu. Rūpēties var par savu bērnu, tēvu, māti, vecmāmiņu, vectētiņu un pat par mīļāko motociklu. Tātad – aprūpējamais var arī būt nedzīvs priekšmets.
Manas rūpes pēc skaita nav daudz, pareizāk, tās ir ļoti maz. Man rūp tikai tas, kas ir saistībā ar mani, pārējais man ir svešs.
Jāsāk ar Maslova piramīdu – visvairāk man rūpētu tas, kas šajā piramīdā ir uzsvērts kā galvenais – tās būtu fizioloģiskās vajadzības, drošība, sociālās vajadzības utt. Pēc tam tikai sekotu garīgās vajadzības.
Primārās vajadzības un rūpes man ir par fizioloģiskajām vajadzībām, jo bez tām nebūtu rūpes par garīgajām vajadzībām – ja nebūsi ēdis vairākas dienas, par Pikaso gleznām nejūsmosi. Visvairāk man rūp tas, vai esmu paēdis un izpildījis citas fizioloģiskās vajadzības. Tad seko sekundārās vajadzības – rūpes par savām atzīmēm - ja tās ir sliktas, arī es jūtos slikti. Tas noved pie to, ka man rūp arī mans garastāvoklis. Man rūp mana ģimene – māsas, māte, tēvs un pat suns. Negadījuma gadījumā es ļoti uztrauktos un pārdzīvotu. Ģimene ir mans atbalsts, bez tās kaut ko paveikt būtu neiespējami. Man rūp arī mani draugi – bez tiem es justos viens, dzīvei nebūtu tādas krāsas. Man rūp arī mans izskats – ja drēbes būs netīras un smirdēs, arī es jutīšos slikti. Tas nozīmē to, ka rūpes man izraisa galvenokārt tas, kas man liek justies slikti. Tomēr ne visā tā ir – rūp man arī citu problēmas, piemēram, vecs cilvēks ziemā ir paslīdējis un nokritis. Vecuma dēļ viņš nevar piecelties. Tas man rūpētu un es viņam palīdzētu piecelties, garām paiet es pat nespētu – tas būtu nežēlīgi un necienīgi.
Vispār jau esmu diezgan egoistisks, jo manas vajadzības man rūp vairāk, piemēram, rūpes par manu un citu vajadzībām būtu šādā proporcijā – 30:70. Ja manas rūpes par sevi būs mazākas par rūpēm par citu, tad arī rūpes par citu nebūs tik efektīvas – es nespēšu rūpēties par citu, ja es pats būšu neēdis un tikko izsviests no skolas. Iespējams, ka rūpes par sevi mūsdienās ir lielākas visiem, kā saka, tagad izdzīvo stiprākais, tagad cits citu noēd, līdz paliek stiprākie. Cilvēki, kuri ir tikuši tālu un kuri nav nogrimuši līdz nabadzīgo līmenim ir savā ziņā egoisti, katrs domā par sevi – kā naudu dabūt ātrāk un vairāk, kā apsteigt konkurenci utt. Tāpēc viņi ir laimīgi, nevis tie, kuri domā par citiem, bet paši nogrimst.
