LaimLaimdotas un Spīdalas salīdzinājums A Pumpura eposā „Lāčplēsis”

Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis” ir viens no ievērojamākajiem eposiem Latvijas literatūras visā pastāvēšanas vēsturē, kas atspoguļo latviešu tautas vēsturisko cīņu pret Melno Bruņinieku, savas zemes nosargāšanu pret krustnešiem. Lai arī eposs ir tapis jau vairāk kā vienu gadsimtu atpakaļ, tajā risinātie jautājumi un atziņas nav zaudējuši savu ievērību arī mūsdienās. Eposa pamatā ir Lāčplēša daudzie varoņdarbi, kas simbolizē spēku, gudrību, tikumību un citas latviešu tautas pozitīvās rakstura īpašības. Arī šodien latviešu tautai ir nepieciešams savs Lāčplēsis, kas spētu atrast un pienācīgi izmantot Burtnieku pils gudrības. Katram no šiem tēliem ir sava vieta eposā, katram no viņiem piemīt savas rakstura īpašības un katru no viņiem var savā veidā raksturot.

Īpaši liela nozīme ir diviem tēliem – Spīdalai un Laimdotai.

Spīdala no vārda spīdēt. Viņa ir uzreiz pamanāma, spilgta, temperamentīga. Viņas tēvs ir Aizkrauklis, bet māte ir čūska, kas simbolizē mainīgumu, ļaunumu un gudrību. Šīs īpašības atspoguļojas Spīdalā. Skaistule, kas ir dīvaini lunkana, ar dedzīgām, zvērošām, zvēroti dedzīgām, dzirksteļu sprēgošām, pat ugunij līdzīgām acīm, kas lūkojās droši.

A. Pumpurs eposā “Lāčplēsis” Laimdotu ir atspoguļojis kā vienkāršu latviešu meiteni, skaistu un piemīlīgu būtni ar sakoptu ārieni.