Latviesi un ticiba

• Latviešu zemnieki mežos ierīkoja altārus, kur tika veikta dzīvnieku upurēšana un ziedošanas rituāli, par ko žēlojās luterāņu mācītāji.

• Luterāņu mācītāju un muižnieku vidū bija izplatījusies māņticība un demonoloģija. Tika uzskatīts, ka latviešu zemnieku vidū sastopamas raganas, burvji un vilkači.

• Dažviet Vidzemē 17. gs. bija izplatītas raganu un vilkaču prāvas.

• Vidzemi 18. gadsimta 30. gados sasniedza hernhūtisma jeb brāļu draudžu reliģiskā kustība. Tā radās Čehijā no husītu mācības, vēlāk attīstījusies Vācijā un tur saplūdusi ar tālaika Ziemeļeiropā izplatīti poētisma kustību.

• 1742. gadā tika sarīkots ,,mīlestības mielasts’’ ,kurā tika uzaicināti vairāki desmiti zemnieku no vairākiem Vidzemes pagastiem.

• Vidzemē brāļu draudžu kustība pārauga no reliģiskās uz reliģiski sociālu kustību.

• Hernhūtietis Ķikuļa Jēkabs (1740 1777) dzimtzemnieku vārdā uzrakstīja vairākas sūdzības , kā arī sacerēja ,,Viena Vidzemes cietumnieka bēdu dziesmu’’ , kurā drosmīgi kritizēja dzimtbūšanu un varmācību pret zemniekiem.

• 1743. gadā luterāņu mācītāju ietekmē cariene Elizabete I brāļu draudžu darbību aizliedza. Taču par spīti aizliegumam, hernhūtiešu draudzes Vidzemē turpināja darboties.

• Kustības aizlieguma jeb ,,klusā gājiena’’ gados bija pieaudzis lasītpratēju un rakstītpratēju zemnieku skaits, Samazinājies alkohola patēriņš un uzlabojušies tikumi

• 1770.

• Ar laiku hernhūtiešu kustības aktivitāte mazinājās, tā kļuva sektantiska, vēlāk ar Krievijas valdības atbalstu daudzi hernhūtieši pārgāja pareizticībā.

• Senči, arī senie latgaļi, savu pasaules uzskatu veidoja saskaņā ar attiecīgajā laikā valdošajiem reliģiski mitoloģiskajiem priekšstatiem. Tie, savukārt, pakārtoti tautas attīstības līmenim un saimniekošanas veidam. Latgaļiem un viņu kaimiņiem, kuru galvenais iztikas avots bija zemkopība, mitoloģiskie priekšstati bija saistīti ar zemes auglību nodrošinošiem faktoriem ar saules siltumu un zemei valgmi nesošo lietu.