Latviešu darbība un likteņi padomju savienībā

Latvijas neatkarības laikā Padomju Savienībā dzīvoja lielākā “svešatnes latviešu” grupa, kāda jebkad un jebkur ir dzīvojusi — apmēram ceturtdaļmiljona latviešu.

Mēs toreiz maz par viņiem interesējāmies. Šad tad tika izmests kāds vārds, ka “pēc Pasaules kara un revolūcijas Krievijā palika...”, un dzīve ritēja tālāk. Kādreiz avīzēs parādījās ziņas, ka, robežu pārejot, noķerts kāds komunistu aģents, ka apmaiņas kārta uz Padomiju izsūtīts kāds apcietināts komūnists un Latvijā no turienes atgriezies kāds vairāk vai mazāk pazīstams tautietis. Mūsu laikraksti publicēja vienu otru rakstu par latviešiem Krievijā, un Vilberts Krasnais neatkarības pēdējos gados sarakstīja darbu “Latviešu kolonijas” (Rīgā, 1938). K. Merts (Lapiņš) publicēja vairākus romānus un pamfletus par latviešu lieliniekiem un latviešu dēkām Krievijas revolūcijas mutuļos. Virsnieki Kārlis Goppers, Sergejs Staprans un Indriķis Reinbergs laida klajā atmiņas par savu pretlieliniecisko darbību tai pašā laikmetā. Tomēr, man šķiet, plašākās lasītāju aprindās šie darbi neizplatījās. Es pats jaunos gados biju cītīgs lasītājs, bet — kauns atzīties — ar minētajiem autoriem galvenokārt iepazinos tikai trimdas laikā.

Gandrīz vai katrai latviešu ģimenei toreiz Padomju Savienībā bija kāds tuvāks vai tālāks radinieks, jaunības draugs, kara biedrs vai paziņa. Divdesmitajos gados no austrumu kaimiņzemes dažam labam vēl pienāca pa vēstulei, uz turieni tika sūtīti pārtikas saiņi, bet ar laiku arī šie sakari sāka apsīkt.

Mums pašiem jaunajā valstī bija daudz ko darīt, no palicējiem Krievijā mums nekā nevajadzēja, un mēs no viņiem nekā negaidījām. Uz latviešiem revproletvalstī mēs visumā skatījāmies ar nožēlošanu vai līdzjūtību; latviešu lielinieki tur bija mums kaitīgs un naidīgs elements, bet par viņiem neviens daudz neuztraucās. Pēteri Stučku šad tad attēloja karikatūrās kopā ar Andrievu Niedru.

Nekādas lielākās skaidrības par viņu dzīvi un darbu mums nebija. Ap divdesmito gadu beigām, kad sākās brutālā kollektivizācija, Padomju Savienība kļuva arvien noslēgtāka. Gadi gāja, un atsvešināšanās kļuva arvien lielāka.

Mūsu individuālā ievirze un maza interese par saviem tautiešiem citās zemēs bija tiešam apbrīnojama (Andrejam Upītim pieder izteiciens: “Latvieši ir apbrīnojama tauta. Kamēr lielās tautas cenšas pievākt savējos un interesējas par viņiem (varbūt tāpēc tās ir lielas), mēs ar tādiem sīkumiem nenodarbojamies.”) Nav taču šaubu, ka, aktīvāk rīkojoties, mēs pēc kara no Krievijas būtu varējuši izvest krietni vien vairāk latviešu, neka tas notika.