Latviešu Karavīri pirmā un otrā pasaules kara laikā

Sākoties 1. Pasaules karam, Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Tās iedzīvotāji iesaistījās karadarbībā jau no pirmajām kara dienām. 1915. gada augustā krievu 12. armijas sastāvā nodibināja 9 latviešu strēlnieku bataljonus, kuros brīvprātīgi iestājās 8 tūkstoši karavīru.

1939. gada 23. augustā PSRS un Vācija noslēdza Molotova - Ribentropa paktu, ar kuru vēlāk tika likvidēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība un Otrā pasaules kara gados to pārmaiņus okupēja gan PSRS, gan Vācija, un šī pakta dēļ latviešu karavīriem bija jākaro par svešu valstu interesēm.

Okupācijas gados Latvijas valsts turpināja pastāvēt de iure. Neatkarība bija zaudēta, un Latvijas valsts un pilsoņu intereses turpināja aizstāvēt un valsts oficiālo viedokli izstrādāja un pauda savos amatos palikušie nedaudzie Latvijas diplomātiskie pārstāvji Rietumu lielvalstu galvaspilsētās (pirmām kārtām sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš un sūtnis ASV A. Bīlmanis).

1940. un 1941. gadā viņi protestēja pie rezidences valstu valdībām attiecīgi gan par PSRS, gan arī Vācijas okupāciju Latvijā, abas vienlīdz raksturojot kā noziedzīgu un nelikumīgu rīcību pret Latvijas valsti, starptautisko tiesību pārkāpumu. Viņi neuzskatīja, ka kāda no okupācijas varām būtu labāka par otru. 1941. gada vasarā viņi norādīja uz Latvijā notikušo vienas okupācijas varas nomaiņu ar otru, un turpmāk sekoja abu okupācijas varu pretenzijām uz Latviju. Tā, piemēram, savā 1942. gada 22. jūnija vēstulē ASV valsts sekretāram A. Bīlmanis norādīja gan uz vācu iestāžu īstenoto ģenerāldirektorāta nodibināšanu, gan no Latvijas uz Krieviju aizbēgušās Latvijas padomju valdības darbību. Abu svešo varu darbību sūtnis raksturoja kā starptautisko tiesību un Latvijas Republikas suverēno tiesību pārkāpumu un norādīja, ka abas šīs organizācijas nekādā veidā nepārstāv Latvijas valsti un tautu, tādēļ visi to pieņemtie tiesību akti ir nelikumīgi. Kā Latvijas pirmskara pēdējās neatkarīgās valdības diplomātiskais pārstāvis A. Bīlmanis noraidīja visus Vācijas un Padomju Savienības mēģinājumus uzkundzēties Latvijai.

Pēc tam, kad 1941. gada augustā ASV un Lielbritānijas vadītāji pieņēma svarīgu, pret Vāciju un citām ass valstīm vērstu ārpolitisku dokumentu - “Atlantijas hartu”, un septembrī tai pievienojās PSRS, 1942. gada 1. janvārī Vašingtonā tika parakstīta Apvienoto Nāciju deklarācija, kurā tika apstiprināta apņemšanās ievērot “Atlantijas hartas” principus. Deklarāciju parakstīja pret Vāciju, Itāliju un Japānu cīņā iesaistītās 26 valstis, turpmāk to skaits vēl pieauga.