Latviešu mitoloģija – senās liecības un galvenie dievi

Latviešu mitoloģijas senākās liecības sniedz arheoloģija, kura atklāj, ka latviešu cilšu priekšteču dzīvē būtiska nozīme bijusi fetišismam, totēmismam, kā arī uguns, Saules, Mēness un Pērkona kultam, dažādām maģijas formām. Jau no 12. gs. rakstu liecības parādās hronikās, ceļotāju aprakstos, baznīcu vizitāciju protokolos, vārdnīcās filoloģijas un historiogrāfijas darbos, taču 13. gs. latviešu mitoloģija kļūst par aktīvu sadzīves fenomenu, kuram attīstoties latviešu pārmērīgā māņticība ienāk kā ikdienas darba, dabas parādību u.c. notikumu neatņemama sastāvdaļa.

Ziņas par Pērkona, Saules, Mēness un zvaigžņu pielūgšanu, par upuriem dažādām mājas un lauku dievībām, par vilkačiem, burvjiem un raganām sniegtas daudzos jezuītu ziņojumos un baznīcu vizitāciju protokolos 16. – 18. gs. Visiem ir kopīga naidīga attieksme pret latviešu tautā patiesi eksistējošiem mītiskajiem priekšstatiem, kuru pamatu veido dažādas dabas un senču kulta izpausmes.

No dažiem kritiķu avotiem kopumā rodas ieskats par mītisko priekšstatu pamatlīnijām, proti, no 12. – 17. gs. tajos dominē dabas pielūgsme, kuras centrā ir Saules, Pērkona, Mēness, zvaigžņu personifikācija un dievināšana. Ar dabu saistītas arī dažādas mātes, kā arī tiek pieminētas likteņa dievības Laima un Dēkla, stāstīts arī par svētvietām un upurvietām. No 17. – 18. gs. upurvietām pievienojas arī katoļu kapelas.

No zinātniskiem darbiem par latviešu mitoloģijas arheologu atzinumiem un aprakstīšanu svarīgākie ir P. Šmita, K. Strauberga, L. Bērziņa un sevišķi plašie H. Biezā pētījumi.

Visdrošākais folkloras avots ir tautasdziesmas, kurās stingrās ritma un kompozīcijas likumības palīdzējušas saglabāt arī arhaiskus sižetus, tēlus, priekšstatus, liecības par kolektīvi veiktiem rituāliem, visai tautai vai šaurākam novadam raksturīgām dievībām. Latviešu mītu izpētei ticams materiāls rodams arī pasakās, kuru sižeti un tēli lielākoties ir internacionāli. Mūsdienu literatūrā jāievēro, ka folklorā savijušies gan no dziļas senatnes mantoti uzskati, gan no ikdienas dzīves pārņemti reālie priekšmeti, gan gluži poētiska rotaļa ar metaforu vai simbolu, kā arī jāievēro, ka konkrētus tekstus radījušas vai pārveidojušas atšķirīgi domājošas personas, tāpēc dažreiz izveidojies pretrunīgs vienas parādības traktējums.

Vislielākie liecību krājumi ir iegūstami dažādu priekšmetu formās un ornamentu simbolikā, darbā, sadzīvē, kalendāru ieražu aprakstos, kā arī salīdzināmās valodniecības datos. Senākie primitīvie uzskati atrodami tikai atsevišķos reliktos, pasakās, tautasdziesmās. Par vienu no senākajām, bet arī dzīvākajām mitoloģisko uzskatu formām ir uzskatāmas maģija, kas sakņojas centienos ietekmēt iedomātus pārdabiskus spēkus. Maģijai ir liela nozīme ar dabas cikliem un to ietekmi uz zemnieka saimniecisku darbību, kā arī cilvēka mūža galvenajiem notikumiem – dzimšanu, kristībām, kāzām, bērēm, kam tāpat ir būtiska nozīme visas dzimtas labklājībā.