Latviesu mitologijas dievibas

Pirmais līmenis ir dabas, kosmiskās dievības. Senajās hronikās kā galvenais dievs ir minēts Pērkons. Pērkona vārds sasaucas ar lietuviešu Perkūnu, prūšu Perkunu, slāvu Perunu, senindiešu Pardžanju un skandināvu Fjorginu un tāpēc ļauj to iesaistīt indoeiropiešu mītisko tēlu kopībā. Pēc funkcijas Pērkonu varētu pielīdzināt grieķu Hēfaistam. Tautas dziesmās Pērkons ir debesu kalējs, kura kaltās ogles kā sudrabs sabirst paklātajā villainē. Pēc šādām īpašībām viņu vairāk var pielīdzināt senslāvu saules dievam Svarogam. Pērkona dziesmu ciklā raksturīgākais ir arhaiskais mīts par Saules meitas vai kādas citas pie debesu sfēras piederīgas būtnes (Ausekļa, Mēness, Dieva dēla) precībām, kāzām. Pērkons ir vienīgā latviešu dievība, kam ir plaša ģimene: dēli, meitas un vedeklas. Pērkons bieži saplūdis ar Dieva tēlu.

Latviešu mitoloģijā debess spīdekļu kulta izpausmes visvairāk atsedzas etnogrāfiskajā materiālā, īpaši ornamentikā, kā arī gadskārtu ieražās, kuru rituālu cikliskums veidojies ciešā kopsakarā ar Saules gaitu debesu kalnā un zemes dzīves atkarību no tās. Dzīvības pastāvēšana uz Zemes būtībā ir pilnībā atkarīga no Saules. Turklāt Saule, raugoties no Zemes, bez šaubām, ir centrālais debesu ķermenis. Tādēļ daudzās kultūrās Saule bija dievs vai dieviete, arī indoeiropiešu tautām, to skaitā arī latviešu mitoloģijā. Tāpat ļoti liela nozīme tika piešķirta dienas un nakts un gadalaiku maiņām (piemēram, saulgriežu svinēšana), savukārt Saules aptumsumi tika uztverti ar šausmām.Saules un pārējās debess parādības latviešu folklorā atspoguļotas divējādi. Dominējošais ir personificēts reālu dabas parādību tēlojums, kurā akcentēts ciešais saistījums ar cilvēka dzīvi un saimniecisko darbību, kā arī saules un citu spīdekļu kustības debesjumā. Otrs aspekts ir kosmosa parādību tēlojums. Tās centrā ir Saule un Saules meitas, viņu attiecības ar Ausekli, Mēnesi, Dieva dēliem, kas līdzīgas zemes jauniešu sadzīvei. Saules mītos iekļaujas arī Dieva dēli un Saules meitas. Mēness parasti tēlots kā karavīrs greznā ietērpā vai arī kā cīnītāju sargs. Latviešu mītos Saules un Mēness domstarpības rodas par pienākumu sadali dienas un nakts apgaismošanā vai sakarā ar Mēness centieniem atņemt Auseklim saderēto Saules meitu.