Latviesu sportisti un vinu sasniegumi

Bet sirsniņa aizvien bijusi nemierīga.Tiesa, pats savas agrīnas bērnu dienas atceroties visai neskaidri un tikai vecāku stāstītais ļauj nojaust par maniem to dienu varoņdarbiem.

Vispirms man vecāki nopirka automobili tādu ar pedāļiem, kas bija domāts braukāšanai pa istabu. Toreiz man bija tikai gadiņš, tomēr es esot diezgan meistarīgi mācējis stalomēt starp dzīvokļa durvju stenderēm. Tikpat droši ar divriteni, kam aizmugurē bija piestiprināti riteņi, lai vieglāk būtu noturēt līdzsvaru.

Ielas pretējā pusē dzīvoja tāds Artis Rasmanis,kurš bija par viņu trīs gadus vecāks. Viņiem pašiem bija sava riteņu trase.

Viņi to nosauca par „ Mazo meženi ”, jo tā atradās mežmalā. Tajā varēja braukt tā sauktā vieglā kavalērija –riteņi un mopēdi.Močiem bija domāta „ Lielā mežene ”,kas atradās tālāk un kur parasti plūcējās vecāki puikas. Man liekas, ka pašiem kaut ko izdomāt ir jauki, jo pašiem tas noder. Tēvs vēlāk man nopirka kartingu. Tolaik viņš vēl negāja skolā. Galvenie notikumi parasti risinājās vakaros, kad darba diena bija galā un lielie autombīļi bija novietoti garāžās. Laukuma vidus bija brīvs un varēja sāktiesVoskresenskas ielas „ Grand Prix” izcīņa. Tā nebija nekāda vizināšanās, jo katram braucējam fiksēja apļa laiku. Rokas niezēja uz braukšanu. Bieži vien viņš ir domājis kāpēc es tomēr izvēlējos motokrosu? Jā, tēvs mani nespieda atbalstīt savu aizraušanos.

Motokrosa iesvētības piedzīvoju astoņu gadu vecumā. Ap to brīdi man jau bija pietiekošs palīga stāžs – pirms sacensībām un starp braucieniem tēvs bieži man uzticēja pārliecināties, vai visas skrūves stingri pievilktas. Toreiz gan brīnījos, ka tēvs man ļāva to darīt, taču laikam jau viņš zināja, kāpēc tā rīkojas.