Latviešu strēlnieku bataljonu nodibināšana

1915. gada 2. jūnijā kvēlais latviešu patriots domnieks Jānis Goldmanis ar ģen. Potapova palīdzību sagatavoja lūgumrakstu virspavēlniekam latviešu vienību dibināšanai, ko atbalstīja 30 augsti krievu virsnieki ar saviem parakstiem. Ģen. Potapovam par šo atbalstu latvieši pasniedza zelta zobenu. 10.jūnijā domnieks Goldmanis savu lūgumrakstu nodeva lielkņazam Nikolajam Nikolajevičam. Viņš aizrādīja uz latviešu karavīru spējām, izturību, briesmu nicināšanu, inteliģenci un uzvaras dziņu. Valdībai nebija jāatgādina Rīgai draudošās briesmas.

1915. gada 2. jūlijā Ziemeļrietumu frontes vadība principiāli nolēma formēt latviešu bataljonus. Uz virspavēlnieka mītni izsauca Jāni Goldmani un paziņoja viņam ne tikai labvēlīgo atbildi uz viņa lūgumrakstu, bet arī solīja latviešiem plašu autonomiju, latviskus uzrakstus uz karogiem, latviešu krūšu zīmi karavīriem un latviešu komandas valodu.

1915. gada 25.augustā bataljonos ieradās pirmie virsnieki – ģenerālštāba kapteinis Rūdolfs Bangerskis un Frīdrihs Briedis, kuriem sekoja Ludvigs Bolšteins. Bangerskis – liela auguma, platiem, platiem pleciem, stingru gaitu, asu skatu, noteiktu valodu. Līdzīgi ģenerālštāba pulkvedim Auzānam un daudziem citiem latviešu virsniekiem viņš pameta labu posteni krievu armijas daļās un spīdošas karjeras iespējas, lai būtu kopā ar saviem tautiešiem. Dzimis Krievijā, nabadzīgā latviešu kolonista ģimenē, runājot smagā izloksnē, Frīdrihs Briedis centās izcelties kaujas laukā.