Latviešu tautas tērpi

Latviešu tautas kultūrā liela nozīme ir ne tikai tautasdziesmām, dejām, teikām, pasakām, paražām un amatniecībai, bet arī tautastērpam. Tautas kultūra rodas no īpatnējiem dabas, klimatiskajiem un vēsturiskajiem apstākļiem, kādos tauta dzīvo. Tautas kultūra ir tā, kas tautu saista un vieno, tā attīsta tautas nacionālo pašapziņu. Kultūras veidošanā liela loma bijusi arī tautastērpam.

Latviešu tautastērpi veidojās kā lauku ļaužu apģērbs, kas piemērots attiecīgajam nodarbošanās veidam, kā arī attiecīgajam gadalaikam, ikdienai un svētkiem. Feodālisma laikmetā tautastērpi maz mainījās. Apģērbi tika darināti uz vietas saimniecībā no pašu ražotās vilnas un liniem. Pirktas tika vienīgi rotaslietas, dažkārt arī galvassegas un apavi.

Visspilgtāk novadu īpatnības izpaudās sieviešu tērpu proporcijās, piegriezumā, krāsu un rakstu izvēlē, īpaši, brunču, zeķu un cimdu krāsu un rakstu izvēlē, izšuvumu tehnikā. Mazāk atšķirību bija galvassegās, virsdrēbēs un apavos. Tajos ātrāk parādījās pilsētas ietekme.

Vīriešu tērpos 18.–19.gs. novadu atšķirības bija mazāk izteiktas, īpatnības izpaudās galvenokārt apģērbu apdarē, rotājumos un detaļās.

Visā Latvija izplatīti apavi bija pastalas un vīzes. Turīgākie zemnieki centās iegādāties zābakus un kurpes. 19.gs. 2.pusē zābakus un kurpes valkāja jau liela daļa iedzīvotāju.

Tautastērpu vēsturiskās izpētes un rekonstrukcijas galvenais avots ir muzeju kolekcijas. Līdz mūsdienām saglabājušies galvenokārt tikai 19.gs. tautastērpi, kā arī senāku gadsimtu rotaslietas. Par seno latviešu un lībiešu apģērba attīstību līdz 13.gs. plašu materiālu sniedz arheoloģiskie pētījumi. Latgalē pirmie audumu paraugi arheoloģiskajos materiālos atrasti jau no 3.gs. Audumu varēja konstatēt tad, kad to plašāk sāka rotāt ar bronzu – spirālītes, gredzeni iekonservēja to. Tomēr par apģērba piegriezumu un veidu var sākt runāt, sākot ar 10.

Par apģērba attīstību Livonijas periodā 14.–16.gs. iespējams gūt tikai daļēju priekšstatu. To sniedz 16.gs. beigu ceļotāju apraksti un dažādu tērpu zīmējumi. Piemēram, Livonijas sieviešu apģērbu zīmējis itālietis Bartolomejs Grasi (1585.g.) un holandietis Breins. Šajos zīmējumos redzams, ka meitas valkājušas stikla zīļu vainagus ar pušķiem aizmugurē, precētas sievas lakatiņus, galvasautus vai aubes. Brunči pārsvarā bijuši vienkrāsaini līdz potītēm vai pusstilbam, ap vidu sietas austas jostas ar kupliem pušķiem galos. Villaines tika saspraustas ar saktām uz krūtīm vai uz pleca.