Latviešu tautasdziesmu poētikas un satura ietekmes pēdas I Ziedoņa dzejā

Darbs sastāv no 2 galvenajām daļām. Pirmajā daļā – teorētisks pētījums par latviešu tautasdziesmām. Šajā daļā ietilpst trīs apakšnodaļas –

Otrā daļa ir praktiskā daļa, kurā tiek analizēta Imanta Ziedoņa dzeja, mēģinot atklāt latviešu tautasdziesmu poētikas un satura ietekmi tajā. Dzejoļi skatīti krājumu hronoloģiskā secībā, lai konstatētu raksturīgo katrā krājumā un pārmaiņas daiļrades kopējā noskaņā.

Konkrētāk pētīta izpratne par cilvēku un viņa vietu pasaulē latviešu tautasdziesmās.

Latviešu tautasdziesmu pantmēru ietekmē latviešu valodai raksturīgais vārda pirmās zilbes uzsvars. Pantmēri, kas atbilst šim nosacījumam un ir raksturīgi latviešu tautasdziesmām, ir trohajs un daktils. Trohajiskajā pantmērā sacerēta lielākā daļa tautasdziesmu. Šīs dziesmas parasti ir četrrindes formā. Katra rindiņa sastāv no divām dipodijām. Vienā dipodijā ietilpst divas pēdas (pēda – uzsvērtas un neuzsvērtas zilbes kopums). Dipodijas vienmēr ir atdalītas ar cezūru – pauzi, kas nekad neatrodas vārda vidū. [14; 18.–19.] Katrā rindiņā parasti ir astoņas zilbes. Ja kādā rindiņā (visbiežāk – otrajā vai ceturtajā) astotā zilbe iztrūkst, tās vietā var tikt pievienots lāpāmais vokālis. Tas palīdz saglabāt tautasdziesmu ritmiskumu. Parasti kā lāpāmais vokālis tiek lietots patskanis “i“, taču dažkārt satopami arī “a” vai “e”. [15; 81.–82.]

Daktila pantmērā sacerēts daudz mazāk dziesmu – tikai ap 5%. Bieži vien tās ir saistītas ar deju vai rotaļu. Daktils atšķiras ar to, ka tajā ir trīszibīga pēda. Zilbju skaits rindiņā var brīvi variēties. Nepiemīt stingra simetrija, tāpēc nav tik stingri dziesmu veidošanas noteikumi.

Tautasdziesmām raksturīga formuliska uzbūve. Par formulām sauc vārdus, vārdu pārus, rindas vai pat veselas divrindes, kas bieži atkārtojas līdzīgās teksta situācijās. Tie ir elementi, kurus pārkārtojot dažādās variācijās, tiek iegūtas jaunas dziesmas, kas vairāk piemērotas konkrētajai situācijai. Šīs īpatnības dēļ tautasdziesma nav sastingusi nemainīgā formā, tai ir iespējamas neskaitāmas variācijas. [14; 16.–17.]

Tautasdziesmu stingro formu dažādo figūras – rindu sasaistījuma veidi.:

 ķēde – rinda tiek divreiz atkārtota, ar atkārtojumu sagatavojot jaunu domu,

Latviešu tautasdziesmu valoda ir savdabīga, bagāta ar dažādiem raksturīgiem izteiksmes līdzekļiem, kas to atšķir ne vien no mūsdienās runātās valodas, bet arī no citu folkloras žanru, kā pasaku, teiku, valodas.

Tautasdziesmu valoda ir tēlaina, poētiska, taču vienlaicīgi arī ļoti konkrēta un lakoniska. Raksturīga izvairīšanās no liekvārdības, īpaši ierobežots saikļu lietojums. Lakonisms cieši saistīts ar simbolu tradicionalitāti, kas rada asociāciju plūsmu, tā paplašinot, vispārinot konkrētās dziesmas saturu.

Viena no raksturīgākajām iezīmēm tautasdziesmās ir plašais deminutīvu lietojums. Pastāv uzskats, ka tā cēlonis galvenokārt ir metrikas kanons, vēlēšanās ievērot precīzu ritmiku, jo pamazinājuma lietojums dod papildus 1–3 zilbes. [12; 199.–200.] Tomēr jādomā, ka šo vārdu formu lietošana sakņojas seno latviešu domāšanā, uztverē. deminutīvos tiek saukts ne tikai kaut kas mazs un mīļš (māsiņa, pelīte), bet arī kaut kas liels, stiprs, varens (ozoliņš, pērkonītis). Arī vilks, kas apēdis kumeļu dabū vilciņa nosaukumu. Tādējādi pamazinājuma vārdi kļūst par pastāvīgu, sastingušu vārda formu. [15; 76] Deminutīvi ir arī veids, kā tiek iemiesots pasaules kopums, ļaunā un labā dialektikas vienība.[12; 200]