Latvija 1918 - 1920 g

1918. gada 3. martā tika noslēgts Brestļovas miera līgums. Pēc šī miera līguma nosacījumiem, Vācija paturēja Kurzemi un Rīgu. Vidzemes jautājums palika neizšķirts (Tās iedzīvotājiem deva iespēju pašiem izlemt savu turpmāko likteni), bet Latgali atstāja Krievijai.Pirmā pasaules kara posts Latvijā.

1918. gada sākumā kara posts Latvijā bija sasniedzis savu augstāko pakāpi. Plašos apgabalos bija nodedzinātas visas ēkas un izpostīta visa iedzīve. Liela iedzīvotāju daļa bija atstājusi dzimteni un gājusi svešumā bojā. Līdz karam ziedošā rūpniecība bija sagrauta. Tāpat apstājusies arī bija visa kultūras dzīve. Arī nākotnes izredzes latviešu tautai bija drūmas. Vāciešu panākumi kara laukā bija lieli, un likās, ka viņi paliks uzvarētāji. Tādā gadījumā ne tikai Kurzeme, bet arī Vidzeme paliktu vāciešu varā. Viņu nolūks bija pēc tam ar kolonizācijas palīdzību pārvērst tās par īstām vācu zemēm. Tā latviešu tautai nākotnē draudēja galīga bojā iešana. Stāvoklis pilnīgi mainījās 1918. gada vasarā un rudenī – sakarā ar franču, angļu un amerikāņu uzvarām Francijas frontē. Šīm uzvarām sekoja Vācijas sabrukums. Tā iestājās tādi ārēji apstākļi, kad kļuva iespējama Latvijas valsts izveidošana.

Tautas atmodas laikmetā latvieši bija Krievijas pavalstnieki. Bet Krievija toreiz bija spēcīga. Tāpēc atdalīšanās no Krievijas un savas valsts nodibināšana izlikās pilnīgi neiespējama lieta. Par to gandrīz neviens neuzdrošinājās ne runāt, ne domāt. Vienīgais iespējamais mērķis toreiz likās – daudzmaz plašāka pašvaldība jeb autonomija. Tas nozīmē, ka Latvija paliktu Krievijas province, bet tai iedotu lielāku vai mazāku patstāvību iekšējo jautājumu risināšanā.

Bet arī šī mērķa sasniegšanā bija jāuzduras uz nepārvaramām grūtībām. Nebija ko domāt par visu latviešu apdzīvoto zemju vienā jaunā pārvaldes apgabalā – Latvijā : valdība negribēja atļaut pat Latvijas vārda lietošanu un cenzūra centās to visos rakstos nosvītrot. Toreiz varēja runāt tikai par pašvaldību jau pastāvošos pārvaldes apgabalos tas ir guberņās un apriņķos. Pēc tādas pašvaldības latvieši visu laiku arī centās. Nolūks bija vai nu ievest Latvijā jau pastāvošos pārvaldes principus kā Krievijā (tā saucamās apriņķu un guberņu zemstes), vai arī pārveidot Vidzemes un Kurzemes landtāgus, dodot iespēju tur piedalītie arī latviešu pārstāvjiem. Tomēr ar šādiem centieniem latvieši neko nepanāca, jo tiem pretojās gan vācu muižniecība, gan arī krievu valdība. Vācu muižniecība centās uzturēt spēkā esošo landtāgu kārtību. Bet krievu valdība gribēja iztikt bez jebkādām pašvaldībām, pārvaldot valsti tikai ar savu ierēdņu palīdzību. Un tā pašvaldības reformu jautājums stāvēja uz vietas.

Zināmas izredzes un cerības pašvaldības jautājuma labvēlīgā nokārtošanā radās Pirmā pasaules kara sākumā. Varonīgi cīnīdamies krievu armijā, latvieši klusībā cerēja, ka vismaz tagad krievu valdība atalgos viņu uzticību piešķirot mums pašvaldību. Šo savu kluso cerību latvieši izteica vārdos: “Brīvu Latviju , brīvā Krievijā. ” Tomēr no valdības izturēšanā bija redzams, ka tā arī tagad nedomā izpildīt latviešu vēlēšanos ( labākajā gadījumā varēja cerēt uz apriņķa un guberņu zemstēm ).No autonomijas līdz valstij