Latvija 20 gs

Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā radīja labvēlīgus apstākļus nacionālpatriotisko spēku darbībai un neatkarīgās Latvijas nodibināšanai. Jau pēc vācu kapitulācijas Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs paziņoja, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto, taču galīgi Latvijas jautājums tikšot izlemts miera konferencē. Tādējādi latviešu politiskajiem spēkiem vajadzēja pašiem vienoties par kopēju darbību Latvijas valsts nodibināšanā. Tautas padomi nodibināja 17. novembrī, bet 1918. gada 18. novembrī plkst. 16. 00 Tautas padome pasludināja Latvijas valsts dibināšanas dienu.

Latvijas valsts bija pasludināta, taču reāli nepastāvēja, jo nebija noteiktas valsts teritoriālās robežas, nebija savas armijas, valdībai nebija finansiālo līdzekļu. Zeme karā bija izpostīta, rūpniecība sagrauta, iedzīvotāji izklīdināti un daudzi gājuši bojā, tauta nogurusi, tautā valdīja šaubas, un nebija lielas ticības jaundibinātajai valstij. Latvijā joprojām atradās vācu okupācijas karaspēks, un provāciski noskaņotie spēki atklāti izrādīja noraidošu attieksmi pret jauno valsti. Joprojām vēl arvien liela ietekme Latvijā bija lieliniekiem, kuri cerēja atjaunot padomju varu Latvijā.

Ņemot vērā to, ka nekāda palīdzība no ārvalstīm nebija gaidāma, bija grūti iedomāties, ka turpmākajos gados būtu iespējama ievērojama Latvijas ekonomiskā augšupeja. Tomēr, pretēji nelabvēļu un ienaidnieku prognozēm, tā notika.

Tā kā 1918. gadā Tautas padome nebija vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts varas orgāns, tāpēc, lai varētu turpināt demokrātiskās valsts veidošanu, bija jāpieņem likums par Satversmes sapulces vēlēšanām, kuras notika 1920 gadā, un par Satversmes sapulces priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti. Līdz 1922. gadam Satversmes sapulce darbojās kā pagaidu parlaments, tās galvenais uzdevums bija izstrādāt Satversmi (konstitūciju) un pieņemt likumu par agrāro reformu.

Latvijas Republikas Satversmi izstrādāja laikā, kad valdīja demokrātijas principi, kurus aizstāvēja Antantes valstis un bija vispāratzīti visā Eiropā. Tāpēc nekādas domstarpības neradās izveidojot Latvijas Republikas valsts iekārtu un valsts pārvaldes sistēmu, toties visplašākie strīdi izraisījās par valsts prezidenta nepieciešamību, līdz beidzot vienojās, ka prezidentu ievēlēs Saeima uz trim gadiem. Prezidentam valdības un parlamenta darbā nebija nekādas teikšana, bet viņa pienākumos ietilpa:

1. Izvēlējās himnu – „Dievs, svētī Latviju!”, kurai teksta autors un komponists bija K. Baumanis;

2. izvēlējās karogu – sarkanbaltsarkano, kur karmīnsarkanā un baltā krāsa ir attiecībās 2:1:2;

3. Apstiprināja R. Zariņa iesniegto metu Latvijas Republikas ģerbonim. Katrai ģerboņa daļai bija sava nozīme:

• Vairoga augšdaļā attēlota saule zilā laukumā ir brīvības saule;

• Lauva – simbolizē spēku, modrību un drosmi, kā arī Kurzemes un Zemgales hercogistes;

• Sudraba grifs – raksturots, kā teiksmains zvērs ar lauvas ķermeni un ērgļa galvu, kas liecina par bagātības sargātāju. Grifs vēl simbolizē Vidzemi un Latgali;

• Trīs piecstaru zvaigznes simbolizē – Vidzemi, Latgali un Kurzemi.

Otrs satversmes galvenais uzdevums bija izstrādāt likumu par agrāro reformu.

Agrārā reforma kardināli mainīja saimniekošanas sistēmu Latvijas laukos.