Latvija pēc 30 gadiem

Pirmkārt, visi atkritumi tiks rūpīgi šķirot, jo jau šodien ir ieviesta dažādu krāsu konteineru sistēma, un darbosies vairākas lielas atkritumu izvešanas firmas. Līgums ar kādu no tām būs obligāts gan daudzdzīvokļu iedzīvotājiem, gan privātmāju īpašniekiem – tas regulāri tiks uzrādīts valsts norīkotam inspektoram, gluži tāpat kā obligātā auto apdrošināšana vai algas grāmatiņa. Ja dokumenta nebūs jāmaksā sods, kas jūtami ietekmēs naudas maku ap 100 līdz 500 latiem (raugoties no šodienas lata vērtības). Atkritumu savācēji ieradīsies regulāri, un nebūs pieļaujam situācija, ka rūpīgi sašķiroto konteineru saturu sabērs vienā kravaskastē (kā tas nereti notiek šobrīd), šādā gadījumā ar ievērojamu naudas summu sodīs pakalpojumu sniedzošo firmu.

Sašķirotā masa nonāks nevis izgāztuvēs, bet otrreizējās pārstrādes rūpnīcās, kuras piederēs privātuzņēmējiem, kas atkritumu savācējfirmām izsniegs atlīdzības samaksu par piegādāto izejmateriālu. Piemēram, no plastmasas varēs saražot gan jaunus atkritumu maisus, gan bruģi ietvēm un pat ceļu segumu un degvielu. Man šķiet ļoti absurdi, ka nemitīgi tiek skandēts, cik drīz aptrūksies nafta, gāze un citi neatjaunojamie resursi, kamēr milzīgs daudzums šo izejvielu galaproduktu tiek vienkārši sagrūsts izgāztuvēs un naivi aprēķināts, pēc cik simtiem gadu tas sadalīsies. Nākotnē tiks otrreizēji izmantota gan plastmasa, gan papīrs, lai saudzētu Latvijas un arī citu valstu mežus, gan dažādi metāli (jo arī rūdu apjoms sarūk), gan stikls. Domāju, ka pēdējā materiāla atkallietošanas iespējas ir ļoti vāji izpētītas, piemēram, nododot stikla taru, ļoti daudzas pudeles tiek „izbrāķētas” kā nestandarta. 2038. gadā tiks veikti vairāki pētījumi, lai noskaidrotu, kā izmantot šādu stiklu būvmateriālu ražošanā. 2038. gadā valsts aktīvi finansēs savus zinātniekus, jo sevišķi tos, kas pētīs kreatīvas un racionālas atkritumu izmantošanas iespējas.

Līdz ar to esmu nonākusi pie citas būtiskas nākotnes problēmas – enerģijas resursu trūkuma. Jau vairāku valstu pētnieki aprēķinājuši, ka nafta pietiks vēl tikai 40 gadiem, gāze – 70 gadiem (un melnā zelta iegūšana Baltijas jūrā vai Kurzemes dzīlēs šo situāciju visnotaļ neatrisinās), līdz ar to, šodienas politiķu vēlme celt jaunu (protams, ne lētu) gāzes energoieguves staciju šķiet muļķīgi tuvredzīga.