Latvija un Eiropas savieniba

Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Lielbritānija, Luksmeburga, Nīderlande, Spānija, Portugāle, Somija, Vācija, Zviedrija. Savu kārtu pievienoties Eiropas Savienībai gaida 11 valstis:

Bulgārija, Čehija, Igaunija. Latvija, Lietuva, Kipra, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija.

Šajā darbā vēlos runāt par Eiropas Savienību un tās attiecībām ar Latviju. Manuprāt, tā šobrīd ir ļoti aktuāla tēma Latvijai.

Eiropas Savienībai kā lielai un sarežģītai organizācijai ir ļoti daudzveidīgi mērķi. Svarīgākie mērķi ir šādi:

Visus šos mērķus vieno kopīga vēlēšanās, nodrošināt labklājību un radīt drošu vidi, kurā cilvēks varētu brīvi dzīvot un attīstīties. Eiropas Savienība ir valstu apvienība kurā valda liberālas vērtības. Tā ir pakļauta iedzīvotāju interesēm un vajadzībām. Tas arī nosaka Eiropas Savienības galvenos darbības pamatprincipus, kas ir šādi:

Īpaši piemināms ir vēl viens princips, kas tiek ievērots Eiropas Savienības iekšējo attiecību veidošanā — tas ir subsidiaritātes princips. Tas nozīmē, ka lēmumi jāpieņem zemākā iespējamā pārvaldes līmenī, kurš vienlaikus spēj nodrošināt ar šo lēmumu visefektīvāko izpildi. Šīs princips, pēc kura vadās federatīvās valstis, plaši tiek izmatots, lai ierobežotu ES centralizāciju.

Mārstrihtas līguma "0" pants nosaka, ka "... katra Eiropas valsts var iesniegt lūgumu kļūt par Savienības dalībvalsti. Iesniegums jāadresē Eiropas Savienības Padomei, kurai jālemj vienbalsīgi pēc konsultācijām ar Komisiju un pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas, kas savu lēmumu pieņem ar absolūtu vairākumu..." (Neoficiāls tulkojums.)

• Eiropas Komisija sagatavo formālu "Viedokli" un arī Eiropas Parlaments izsaka savu viedokli;

• ES Padome pieņem lēmumu par konkrētas kandidātvalsts uzņemšanas uzsākšanu, tad sākas sarunas starp kandidātvalstīm un dalībvalstīm, ko pārstāv Padomes prezidentūra un Eiropas Komisija;

• Tas ar absolūtu balsu vairākumu tiek apstiprināts Eiropas Parlamentā;

•Visos parlamentos, kuru valstis ir parakstījušas līgumu (vai arī referendumā, sevišķi ja līgums saistīts ar izmaiņām kandidātvalsts konstitūcijā), tas tiek ratificēts;

• Līgums stājas spēkā saskaņotā laikā (paredzot noteiktus pārejas periodus atsevišķos sektoros).

Kandidātvalstīm ir jārēķinās ar principiem, kurus ES ievēros turpmākā paplašināšanās gaitā:

• ES ir un būs atklāta Eiropas valstīm;

• Jaunu valstu pievienošanās procesā nedrīkst radīt ģeopolitisku nestabilitāti. Tāpēc saprotami, ka ES nevarēs iestāties valstis, kurām būs starptautiska līmeņa problēmas ar kaimiņvalstīm.

ES gadu gaitā eiropiešiem asociējas ar mieru, drošību un labklājību. Bet ES identitāti uzskatāmi raksturo arī vēsturiskas demokrātiskas tradīcijas. No tā loģiski izriet tās principiālas prasības, kas tiek izvirzītas kandidātvalstīm.

Par sākumu Latvijas attiecībām ar ES uzskatāms 1991.gada 27.augusts, kad Eiropas Kopiena atzina Latvijas neatkarību. Līdz ar to EK kā pastāvīgs politisks spēks pasaulē apliecināja atbalstu tiem principiem, kuriem pati bija uzticīga valsts tiesībām izvēlēties un noteikt tās likteni. Latvijas valsts veidošanās pamati un nākotnes ieceres tika saistītas ar tām pašām vērtībām, kuras jau pastāvēja ES visu pēckara posmu demokrātija, brīvība, labklājība un cilvēktiesību ievērošana. Tādēļ vienīgais ceļš, kā nostiprināt un padarīt valstisko neatkarību neatgriezenisku, bija attiecību dibināšana uz vienlīdzības principiem ar tuvākajām demokrātiskajām valstīm.