Latvijas aizsargājamie objekti un teritorijas

Mums nav lielu un augstu kalnu, kas būtu pazīstami visā pasaulē, bet, uzkāpuši Gaiziņkalnā, Lielajā Liepukalnā vai Krievukalnā, mēs priecājamies par plašumu un dabas krāšņumu visapkārt. Šo krāšņums un plašums, ko ieraugam, liek justies mums lieliem un vareniem, liek sajust sevi kā šīs mazās pasaulītes daļiņu. Mēs varam droši teikt, ka arī šī mazā pasaulīte, ko sauc par Latviju, ir pilna ar lieliem brīnumiem.

Mums nav arī lielu un dziļu ezeru, kas būtu pazīstami visā pasaulē, bet, veroties no Sauleskalna vai Mākoņkalna, mūs sajūsmina dzidro ezeru spoguļi, kas atmirdz saules staros. Ezeriem ir liela saimnieciska nozīme. Tajos ierīko zivju audzētavas un zvejo zivis, medī ūdensputnus, tos izmanto arī ūdens apgādei. Mūsdienās, kad ārkārtīgi pieaug ūdens patēriņš, sevišķi svarīgi ir nepieļaut ūdeņu piesārņošanu!!

Lielākie ezeri padara maigāku apkārtnes klimatu. Skaistāko ezeru krastos cilvēki atpūšas un arī sporto.

Mums nav lielu un varenu upju, kas būtu pazīstamas visā pasaulē, bet mums tuvas un mīļas ir Daugava un Lielupe, Venta un Gauja un simtiem mazo upīšu, kas mums katra liekas mīļa un nozīmīga.

Latvijā nav milzīgu mūžamežu masīvu, bet mūs priecē gaišie sili un tumšie egļu meži, baltās bērzu birzis, pārsteidz ozolu varenums un kļavu lapu krāšņumus pēc pirmajām salnām.

Mežs ir viena no mūsu lielākajām dabas bagātībām. Vērtīgākie ir mežu koksnes resursi. Latvijas mežos aug reti, ar likumu aizsargājami augi, piemēram, Baltijas efeja, parastā īve, baltais āmulis, pundurbērzs. Mežos ievāc sēnes, savvaļas ogas, riekstus, ārstniecības augus, tecina sveķus, bērza sulas, pļauj sienu. Mežos mīt daudz medību dzīvnieku. Tieši meži ietekmē citus dabas komponentus ūdeņus, klimatu, uztver putekļus un kaitīgās gāzes, slāpē trokšņus. Augi izdala skābekli un citas gaistošas vielas.

Urbanizācijas, industrializācijas, lauksaimniecības un mežniecības intensifikācijas rezultātā neizbēgami tiek pārveidota apkārtējā vide. Tā ir likumsakarīga parādība. Satraukumu rada kas cits pārveidošanas vērienīgums un bieži vien negatīvais raksturs, kā arī zināšanu trūkums par dabas aizsardzības jautājumiem.

Cilvēka iedarbība uz dabu nedrīkst radīt dabas kompleksos izmaiņas, kurām nākotnē var būt negatīvas sekas. Dabas aizsardzība ietver ne tikai dabiskās vides aizsargāšanu un saglabāšanu, bet arī cilvēka darbības kompleksu, kurā ietilpst dabas nacionālo resursu racionāla izmantošana, pavairošana, bagātināšana un to atjaunošanās spēju saglabāšana. Latvijas ģeogrāfiskajā vidē cilvēka darbības sekas jūtamas visur. Daudzus gadu desmitus Latvijā ir stādīti meži, apmežotas kāpas, ierīkoti parki. Tajā pašā laikā pēdējos gadu desmitos meži pārmērīgi izcirsti, no tiem netika izvākti vējgāzēs kritušie koki, kā rezultātā savairojies daudz meža kaitēkļu.

Lielu ļaunumu nodara netīro notekūdeņu iepludināšana Latvijas upēs un ezeros, no kurienes tie savukārt nokļūst Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī. Šādas noziedzīgas darbības rezultātā samazinājušies zivju, sevišķi vērtīgo, krājumi. Pēdējos 5 gados piesārņojums sasniedzis tādu pakāpi, ka Lielupē, Daugavā, Ventā, kā arī Rīgas jūras līča un Baltijas jūras Latvijas piekrastes ūdeņos aizliegts pat peldēties. Arī lauksaimnieciskais piesārņojums kūtsmēsli un virca, kas nokļūst upēs, ezeros vai gruntsūdeņos, pārlieka minerālmēslu, pesticīdu un herbicīdu lietošana nodara lielu ļaunumu.