Latvijas augu aizsardzības

No 1936. gada kā dabas retums aizsargāta čužu audze 40 ha platībā Abavas upes ielejā pie Kandavas. Jāpiemin arī 1936. gadā izveidotais Grīņu rezervāts ar tajā sastopamo reto atlantisko augu sugu grīņu sārteni. Pašreizējā Grīņu rezervāta teritorijā esošie nogabali ar grīņu sārteni kādreiz bija nodoti Zemes fondā un tos sāka piešķirt jaunsaimniecībām. Sārtenes saudzēšanas nolūkos Latvijas Universitāte iesniedza protestu. Tad zemes piešķiršanu jaunsaimniecībām apturēja un attiecīgos nogabalus, lai netiktu iznīcināta sārtene nodeva atkal Mežu departamentam. Rajonu, kur bija sastopama sārtene, aizliedza nosusināt. Nogabala lietošanas tiesības paturēja Latvijas Universitāte.

Atsevišķu augu sugu aizsardzībai kalpoja arī daudzās ezeru salas, kas bija izsludinātas kā aizsargājamas.

Pēc II Pasaules kara Latvijas botāniķi veikuši plašu pētījumus par aizsargājamajiem augiem, izstrādājuši priekšlikumus valsts institūcijām likumdošanas aktu pieņemšanai. Lielu darbu ir veikuši LU Bioloģijas institūta botāniķi, Nacionālā Botāniskā dārza, ZRA „Silava”, LU Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedras, Latvijas lauksaimniecības universitātes, daugavpils pedagoģiskās universitātes speciālisti.

Milzīgu darbu 20. gadsimta otrajā pusē propagandējot augu aizsardzību un iepazīstinot ar aizsargājamajām augu sugām veikusi Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, organizējot lekcijas, izdodot fotomateriālus un bukletus. Sevišķi lielu ieguldījumu šajā darbā devusi LU docente Gaida Ābele, gan savā laikā vadot biedrības Floras aizsardzības sekciju, gan arī organizējot un vadot katedras studentu zinātnisko darbu rajonos, lai apzinātu un inventarizētu aizsargājamo augu atradnes.

Pēc II Pasaules kara pirmais likumdošanas akts par augu aizsardzību bija Latvijas PSR Ministru Padomes 1957. gada 219. lēmums „Par pasākumiem dabas aizsardzības pastiprināšanā”. Šī lēmuma 4. pielikumā bija minētas 5 īpaši aizsargājamās augu sugas: grīņu sārtene (Erica tetralix), Baltijas efeja (Hedera helix var. baltica), parastā īve (Taxus baccata), peldošais ezerrieksts (Trapa natans) un baltais āmulis (Viscum album).

Nākošais likumdošnas akts bija 1977. gadā pieņemtais MInistru Padomes lēmums „Par valsts aizsargājamo Latvijas PSR teritorijā esošo dabas objektu apstiprināšanu”. Tajā apkopoja laika periodā no 1957. gada pieņemtos papildinājumus un precizējumus. Šajā lēmumā minētas 109 aizsargājamo augu sugas, kuras bija sadalītas 3 grupās: 1. grupa sevišķi retās sugas (43), 2. grupa retās sugas (35) un 3. grupa savvaļas dekoratīvie un ārstniecības augi (31 suga). Ar šo lēmumu izdalīja arī 29 botāniskos liegumus aizsargājamo sugu augteņu aizsardzībai.

1977. gadā Ministru Padome uzdeva ZA Bioloģijas institūtam izstrādāt Latvijas Sarkano grāmatu. Šādu Latvijas augu un dzīvnieku Sarkano grāmau institūts izstrādāja līdz 1980. gadam un 1980. gada 18. janvārī to apstiprināja Sarkanās grāmatas padome. Tajā bija ietvertas 112 augu sugas tās, atbilstoši starptautiskajai klasifikācijai, iedalot 5 kategorijās. Līdztekus šim darbam ZA Bioloģijas institūta botāniķi, sadarbībā ar citu zinātnisko iestāžu speciālistiem, sagatavoja un izdeva no 1978. 1981. gadam Latvijas PSR floras horoloģiju (krievu val.) trīs laidienos, kur bija apkopota visa informācija par aizsargājamajām augu sugām. Šī izdevuma 4. laidiens „Perspektīvās aizsargājamās sugas” iznāca 1986. gadā. Tajā bija informācija par 69 sugām. 80. ajos gados sāka iznākt arī izdevumu sērija, kas bija veltīta aizsargājamo teritoriju florām.